Smārdes bibliotēkā pēcpusdienās, kad skolā beidzas stundas, sākas īstenā rosība. Pie datoriem izveidojusies rinda. Tā tiek cītīgi uzraudzīta, lai katram iznāktu savs laiciņš pie monitora. Kamēr vieni darbojas pie datoriem, tikmēr citi pie bibliotekāres Guntas Frišfeldes apgūst māku no papīra izlocīt putnus, lidmašīnas, dažādus dzīvnieciņus.
Arī sarunas starp bibliotekāri un skolas bērniem ir visai lietišķas, kādam zēnam Guntas kundze jautā: "Kā jums lūdzu ar obligāto literatūru?" Bez mazākā samulsuma atskan atbilde, ka visa jau esot izlasīta. Bibliotēkā aktīvi darbojas arī bērnu lasītāju žūrijas dalībnieki. Bibliotēka ir izveidojusies arī par vietu, kur skolēni pavada laiku, līdz no skolas mājās viņus aizvizina autobuss. Laukos
tas ir īpaši svarīgi, jo stundas beidzas dažādos laikos, bet autobuss uz mājām skolēnus ved vēlā pēcpusdienā. Tādējādi, kā saka, nav ļaunuma bez labuma – krīzes laikos bērni vairāk spiesti iegriezties bibliotēkā, jo pēc stundām uzreiz nevar nokļūt mājās. Un šeit viņi atrod laipnu uzņemšanu, nodarbošanos, kas ieinteresē. Tādējādi nav pamata bažām, ka lasītāju skaits sarūk, aug taču jaunā maiņa, kam bibliotēka nebūs sveša.
