Precēto dāmu skaistumkonkursā pārstāvēts arī Lapmežciems

Uz jūras malu gan tagad ejot tikai darba dienās, kad mazākas iespējas saskrieties ar ļaužu pūļiem, kas dažādo pulcēšanās ierobežojumu dēļ veldzi meklē tieši pie dabas krūts un daudzi – tieši jūrmalciemos. Taču visādi citādi – kaut nav jau vēl īstas skaidrības, kad «Covid-19» vairs nebūs aktualitāte nr.1, Iveta uzskata, ka nav nozīmes gausties vai pie sevis burkšķēt. Šo periodu ir jāpārdzīvo un, cik nu iespējams, arī citiem jāpalīdz. Šī saruna – tieši par to, kā arī konkursu, kas Ivetas personīgais izaicinājums šajā laikā.

Viss mazliet citādāk

Pieteikšanās konkursam bijis drīzāk spontāns, nevis ilgi pārdomāts lēmums. Aicinājums jau ilgāku laiku rotējis sociālajos tīklos un Ivetas uzmanību piesaistījis ar skaistām iepriekšējo konkursu dalībnieču fotogrāfijām. Uz neko īpašu necerot, kādā no kārtējām “rotācijas“ reizēm, nosūtījusi arī savu pieteikumu. 

– Drīz vien man atsūtīja apstiprinājumu, un es savukārt to tā – pa smiekliņam – aizsūtīju māsai (Elīnai Auzānei). Vēlāk izrādījās, ka arī viņa ir pieteikusies konkursam – līdzīgi kā es, jo vēlējās izbaudīti jaunu pieredzi, piedalīties vēl nebijušos pasākumos… Tad gan vēl neviens nenojauta, ka būs tāds «Covid» un ka būsim spiesti tik daudz mainīt ikdienas paradumos! Tāpat mainījās arī konkurss.

– Ko plānoja pirms pandēmijas?

– Nu, piemēram, bija paredzētas tikšanās Saeimā, Rīgas domē, citi sabiedriski pasākumi, kas, diemžēl, ierobežojumu dēļ ir vai nu pavisam atcelti, vai arī tiek pārcelti uz vēlāku laiku. Taču organizatori ļoti cenšas konkursu padarīt interesantu arī šādā – attālinātā režīmā.

Pieteikumu ar foto un aprakstu sūtījām kaut kad februārī, un organizatori atlasīja 35 vai 36 atbilstošākos. Pandēmijas dēļ gan bija meitenes, kas tomēr atteicās no tālākās līdzdalības, un tā nu mēs tagad esam 33 konkursa finālistes – lieliskas dāmas, kur katrai ir savs interesantais stāsts.

– Ko par pieteikšanos konkursam sacīja ģimene?

– Tas viņiem bija pārsteigums, jo iepriekš neko nebiju saskaņojusi. Tajā brīdī šķita, ka ir pavisam neliela varbūtība, ka mani tiešām apstiprinās. Kad nu tomēr tas notika, pateicu ģimenei, un visi bija priecīgi. Kopā ar dzīvesbiedru Arvis audzinām divus burvīgus dēlus – Adrianu (9) un Valteru (3). Vecākajam jūlijā un mazākajam jūnijā būs dzimšanas dienas un abi tūdaļ būs kļuvuši par gadiņu  vecāki. Bērnus apzināti plānojām kā vasaras bērnus, lai puikām augot viņi var svinēt lieliskas dzimšanas dienas ballītes dabā. Tas man dažkārt ir pietrūcis, jo aprīļa beigās reti kad ir tik siltas, lai dabā svinētu svētkus. Vīrs Arvis savukārt ir talantīgs galdnieks, kurš darbojas savā galdniecības uzņēmumā. Pats sev boss. Lepojos ar viņa sasniegumiem.

Bet, kā jau minēju – mani visi atbalsta, tāpat arī draugi. Piemēram, kad konkursam jāgatavo video, palīdz draudzenes vai arī vecākais dēls, ja tas ir video mājas apstākļos. Bija gan ilgi nabadziņam jāņemas, kamēr izdevās tā, kā mammai patīk. Un, ja vēl pa vidu maisās arī trīsgadnieks – tad visa tā filmēšana aiziet vienā ņigu-ņegu. (Smejas.)

Rūpējoties par mazajiem brāļiem

Šis konkurss gan nav tikai par to, kura dāma labāka izskatīsies, piemēram, vakartērpā. Ir arī īpašs uzdevums jeb mērķis – izmantojot dāmu šarmu un atraktivitāti, palīdzēt «Dzīvnieku SOS».

– Tā ir organizācija, kas palīdz minkām, un viens no tās uzdevumiem – parūpēties, lai jau sākotnēji dzīvnieki tiek sterilizēti un kastrēti. Lai nebūtu tā, ka mēs gādājam tikai par kaķēniem, kas būtībā ir tikai sekas, bet gan tiek domāts jau par problēmas cēloni. Un šajā gadījumā nav runa tikai par klaiņojošiem dzīvniekiem, bet arī par tiem mājdzīvniekiem, kuriem ir saimnieki, bet kuri netiek sterilizēti. Un īpaši jau kaķu gadījumā, kas mēdz staigāt apkārt – kurš pēc tam uzņemsies rūpi par mazuļiem!?

– Kā konkursa dalībnieces iesaistās?  

– Katra izvēlas savu atjautīgo veidu, kā vākt līdzekļus kaķu sterilizācijai un kastrācijai. Bet līdzekļus tālāk nododam organizācijai, kas pastāv, pateicoties cilvēku ziedojumiem un brīvprātīgo darbam. Interesanti, ka «Dzīvnieku SOS» nav dzīvnieku patversme tādā klasiskā izpratnē. Ja kāds kaķis ir nonācis nelaimē, ir veterinārās klīnikas, ar kurām organizācija sadarbojas, bet rūpi uz laiku par dzīvnieku uzņemas “audžuģimenes“, līdz minčiem tiek atrastas īstās mājas un īstie cilvēki, kas būs gatavi rūpēties par dzīvnieku visa viņa mūža garumā.

Vairāk lasiet piektdienas, 22. maija, laikrakstā ŠEIT=>

Savukārt nobalsot par dāmām – ŠEIT=>