Pašā Plieņciema sirdī ir neliels, neapgūts (lasīt – neapbūvēts) pļavas gabaliņš, kur jau pāris reizes vietējie iedzīvotāji ir tā kā izmēģinājuši kopīgu sanākšanu. Bet pagājušās nedēļas nogalē, 18. augustā, tur notika jau pilntiesīgas svinības – ciematiņš, tā iedzīvotāji un viesi atzīmēja 280. gadadienu, kopš šī apdzīvotā vieta oficiāli pieminēta rakstos.
Sarunas par dzīvi ciemā
Gan jau arī vēl pirms tam – pirms laika, kad Kurzemes muižnieki šo vietu atzina par labu bādēšanās jeb peldēšanās vietu esam, kāda dzīvība te bijusi. Tā pieņēma zvejnieku sētas «Dieniņas» saimniece Iveta Celkarte, kas bija aicināta pastāstīt par ciema vēsturi un zvejniecības arodu. Katrā gadījumā zināms, ka līdzīgi kā Bērzciemā, arī te deviņas dzimtas no cara iespēja izpirkt paši savas zemes. Un daži šo vecsaimniecību mantinieki piedalījās arī šajos svētkos. Daudz vairāk gan bija tieši viesu un ilggadējo ciema vasarnieku.
Vēl pirms vēstures apskata un svētku zupas, kas turpat parciņa stūrī vārījās, izplatot garšas kārpiņas kairinošas smaržas, uzstājās dziesminieks Kārlis Kazāks. Tā bija kā muzikāla saruna dažādās Latvijā sastopamās izloksnēs nedaudz melanholiskās noskaņās un, kā ironizēja pats mūziķis, viņa mūzika ir tā, kas “velk uz miegu“. “Paldies Dievam, ka jūs visi jau sēžat…” turpināja K. Kazāks un ieinteresējās, kāpēc Plieņciemā ir tik mierīgi – bez vēja? Izrādās, tur liels nopelns ir ciema lepnumam – Plieņciema kāpai, kas šobrīd ir arī aizsargājams dabas veidojums, neskatoties uz to, ka kādreiz dižciltīgo vajadzībām smilšu kalni tapuši līdzināti.
Un turpinājums sekos…
Svētku rīkošanu uzņēmās paši Plieņciema iedzīvotāji. Jo īpaši divas jaunietes – Krista Ošniece un Marta Ločmele, kas parkā palīdzēja izveidot svētku sajūtu, gatavoja ielūgumus un afišas, sarunāja mākslinieku un arī vārīja zupu.
Atsaucība bijusi necerēti liela, atzīst Krista, un brīva pleķīša zālītē, kur piesēst, praktiski vairs nav bijis. Tā kā šis bijis pats pirmais mēģinājums organizēt pagasta svētkus, vienlaikus apzināts arī tas, ko varētu būt darījuši savādāk. Bet, ja ne katru gadu, uz apaļām ciema jubilejām šādu kopā sanākšanu vajadzētu turpināt, spriež Krista. Un, kas zina, – varbūt svētku rīkošanai varētu sasparoties arī biežāk!
