30. jūlijā Klapkalnciema balles placī notika jau astotais Klapkalnciema operfestivāls. Šoreiz režisora Jura Strengas un producentes Ilzes Strengas vadībā izlolota un klapkalnciemnieku un viņu draugu spēkiem izspēlēta Raiņa saulgriežu pasaka “Zelta zirgs".
Kā jau šajos festivālos pieņemts, oriģināls adaptēts mūsdienu situācijai, tomēr sižeta pamatlīnijas bija saglabātas, tikai Saulcerīte stikla zārkā gulēja 20 gadus, viņas preciniekos bija arī kāds spēka pilns Eiropas princis un sarunās skanēja vārdi “saskaņa" un “vienotība"… Lai arī, kā saka rīkotāji, pļavā notiekošais nav jāuztver gluži nopietni, skatītāji, kuru katrreiz ir pāris simtu, gaida to vēstījumu, ko Juris Strenga būs vēlējies pateikt, jo – zina, tas būs tieši kā naglai uz galvas par šodienu Latvijā. To neslēpj arī autors, sakot, ka Antiņš šodien ir ļoti aktuāls ar visām galma problēmām. Producente I. Strenga ir pārliecināta, ka mūsu tautai tos Antiņus ik pa laikam vajag… "Patiesībā jau mēs runājam par ideālo Latviju. Lai kā mums te iet, klupdamiem krizdamiem visu šo veidojot, mēs te, Klapkalnciemā gribam uzbūvēt to ideālo Latviju, kaut vai vienu reizi gadā, un man ir sajūta, ka izdodas."
Vaicāts, vai mums šodien ir vajadzīgs Antiņš, J. Strenga saka, ka tas ir ļoti divdabīgs jautājums. Mums visiem viņš ir vajadzīgs, jo sapņotāji vajadzīgi jebkurā laikā, bet – darītāju mums nav neviena. “Tas Antiņš vismaz vienreiz saņemas un izdara kautko tādu, ko neviens cits nevar iedomāties. Arī mums bija iespēja, pirms 20 gadiem, bet nelaime tā, ka Lipsts un Bierns nāca pie varas un nekas no tās Latvijas neiznāca. Un tagad mums atkal ir iespēja, ja vien mēs to nesačakarēsim… Vienmēr jau jātic, lai gan es esmu pesimists…"
Jāpiebilst, ka šis festivāls ir īpašs ar to, ka skatītājus pulcē arī mēģinājumos. Tieši tad sajūtams milzīgais entuziasms, ar kādu Klapkalnciema ļaudis, piesaistot draugus un radus no citurienes, metas šajā pasākumā. Darina tērpus, veido dekorācijas, meklē rekvizītus, lai profesionālajiem gaismotājiem un skaņotājiem (vēl viena šī pasākuma īpašā iezīme) būtu, ko rādīt.
Tas, ko Klapkalnciemā varēs redzēt nākamajā vasarā, nav zināms, tāpat kā nav zināms, kas pēc gada notiks ar mums pašiem un valsti. Kā saka J. Strenga, festivāla idejas meklējumos vienmēr jāskatās pēc sabiedriskās situācijas.
Gribej pateikties JurStrengam par jaukoGrāmatt ko nupat izlasij, bet neatronu tīmeklī nekādu autōra e- nedz KlapKalnCiem-adres, tapeic kopēju teitan no savas dienzGrāmac:
"Gulēdams krēslā zem LielāsĀbels pievakarSaulē pabeidzu lasīt JurStrengas grāmatt „Ir tas kas nav”. Iznāk Diān novākt sauso veļu. Nolasu šai, smieklos kratīdamies, rīstīdamies, asras slaucīdams, kā autōrs Kanādā ar vietējiem gājis uz naktsKlubu. Diān smieklos kratīdamās pieļimst uz sola.
Lai gan tāpat ar smieklīgām vietām pilni bij arī stāsti par Šveici, Izraēlu, Ēģipt, tomēr tie lasijās bik gausāk par daudz interesantākiem notikumiem Latvijā, vai vismaz pie Kanāds latviešiem. Latvieši- visSmieklīgākie, tapeic ar visfForšākie. Kā teic virsRabīns Nātans Barkāns: „Jamīl ir visas tautas, bet savējā- visVairāk.” Šveice gurdina ar gurdenumu, DienvidZemes- ar svelmi, bet Dzimtenīte veldzē, atdzīvina, atdod dzīvei jēgu & intresantumu, lai vai cik kārna te tā būtu.
3o5-3o6.lpp-ē lasu par lielu baisu pelēku kanādiešu „Honest Ed’s” vīru, kas spiež zemoties altāra- lupatKastes priekšā. Atceros draugPortālā lasīto Jāņa Valka dienzGrāmatt kurā šas vairakKārt piemin mistisku Kanādieš sātanu pret ko jacīnās- šķiet, tas būs tas pats Honest Eda PelākaisVīrs:D
Tik neatradu grāmatā ne fragmentu, kuri bij citēti „RīgLaikā” it kā no šīs grāmatas. (??) Arī- ļotSmieklig."