Bula laiks ir klāt. Ūdens piekrastē sasilis, un reņģes aizpeldējušas projām dziļākos, vēsākos ūdeņos. Jūras ļaudis – piekrastes zvejnieki – Lapmežciemā ved stāvvadus krastā. Mazgā, krastā izžāvēs un noliks līdz nākamajam pavasarim.
Lapmežciema sedumā kopā zvejo zvejnieku saimniecību «U. Meiers», «Pumpuri» un «Andrejs» zvejnieki. Pulciņā vieglāk tīklus valdīt, kad jūriņa viļņu muguras paaugstāk uzmet, un arī lomus laivās savākt. Trīs zvejnieki no Meieru dzimtas: Jānis, Uldis un Vents arī allaž. Jānis Meiers – Latvijas nopelniem bagātais zvejnieks, zvejas kuģa ekskapteinis pēdējā laikā paretāk jūrā ejot. Ko vairs gruntīgam zvejniekam tur meklēt?! Šodien vairs neved krastā līdz malām zivju pilnas laivas. Zvejo vien tik, cik var pārdot. "Diez ko nerentējas. Iztikt var. Zvejojam vien tālab, lai no nišas neizkristu," teic Uldis Meiers.
Tā, lūk! Vasariņa piekrastē vaļojas. Zivis aizpeldējušas tālēs dziļajās aiz sēkļiem. Klāt vasarnieku, atpūtnieku laiks. Jūras svētku laiks. Arī tie jau nav vairs kā senāk. Tad svētkos zvejnieki, piekrastes ļaudis godā tika celti. Svētku gājienā pa ciema galveno ielu ar pūtējiem priekšgalā gājuši. Jānis Meiers lai, pie kapteiņa svārka Darba sarkanā karoga ordeni piespraudis, lepnīgi soļoja. Šodien arī aizies uz liedagu. Neptūns kā allaž no gumijas laiviņas izkāps un soļos uz krastu. Dzīvē viss mainās, bet jūra taču tā pati, un gods viņai jāatdod.
