8. augustā Jūrmalas muzejā Majoros atklāja gleznotājas Olitas Gulbes-Ģērmanes jubilejas izstādi. Viņai šogad 60 – noapaļojies iegansts parunāt par paveikto plašāk, tāpēc vēl pirms svinīgā notikuma viesojāmies pie mākslinieces viņas mājā, Bigauņciemā, kur pie tējas galda saruna spontāni aizsākās ar stāstu par pasaules uzskatu. Par to, kam ticam un kas ir jebkuras gleznas neredzamā puse…
O. Gulbe-Ģērmane:
– Es vispār esmu dabists – dabiskās dzīves piekritējs (par dabistu mani nosauca viena draudzene); ja varu kur neiet, tad labāk neeju. Man arī patīk dabiskas lietas – tā ķirsis tik smuki aug, bet cilvēks to apšķibī, lai tik ogas vairāk būtu… Kad Dobelē ieraudzīju ķiršu dārzus, pilnīgi slikta dūša palika – koki kā stabi. Visiem apgriezti vainagi, jo raža būs!… Ja es būtu dārznieks, kam jānodod tūkstoš tonnas, tad gan laikam runātu citādi. Bet tāpēc es braucu gleznot ķiršu kokus aizlaistā dārzā. Tur tie ir tik skaisti – trausli… Saproti – izteiksmīgi! Ļoti izteiksmīgi… Kā vējš liec zarus – viņi ir dabas varā… Uzreiz japāņus iedomājos. Saproti – tāda laba sajūta… Neviens nav darījis pāri tiem ķiršiem.
– Ja no sāpīgā izvairies, tad kas ir tev tuvās tēmas?
– Vispār tagad man ir baigais pārdomu laiks. Es gribētu uz kādiem pāris gadiem apstāties. Jūtu, ka zināms posms noiets un kādu laiku varētu pat negleznot. Vienkārši mierīgi dzīvot un – kaut ko noskaidrot. Ir lietas, kas man ļoti patīk un kurām vispār neesmu pievērsusies. Pabeidzu akadēmiju un tad braukāju plenēros, bet tur, ka tik vairāk sagleznot… Un tā es aizgāju uz ainavu, puķītēm, ūdeņiem. Bet man patikās – tas tā dabiski. Nē, bet vispār savas tēmas man ir. Bijis tā, ka aizbraucam, piemēram, plenērā uz Liepāju – visi iet uz jūru, bet es viena pati pilnīgi uz otru pusi. Viena pati, pat nezinot, kur nonākšu, bet nonācu pie kolosāla šķūnīša ar niedrēm, kas burtiski kā sudrabs… Andrejs jau saka: ”Olita vienmēr iet uz otru pusi!”
Interviju ar mākslinieci lasiet laikraksta 8. augusta numurā (ŠEIT!)
