Engures Saieta namā tieši 8. martā durvis vēra kāzu kleitu izstāde. Idejas autore – Jolanta Kraukle. Viņa stāsta, ka jau divus gadus lolojusi šo ieceri, turklāt, izstāde sagatavota vienīgi ar vietējiem resursiem. Tas gan nenozīmē, ka izstādes organizētājiem darba un rūpju, to veidojot, būtu mazāk.
Par modi un gadiem
Jolanta vispirms uzrunājusi tuvākos kaimiņus. Sākumā bijis izbrīns, taču vēlāk sākusies rosība – kleitas meklētas, mazgātas, balinātas un gludinātas. Tā pavisam izstādē nonākušas 17 kāzu kleitas. Katrā savā laikā bijusi visskaistākā. Lūk, vienkārša, skaista mežģīņu mini kleitiņa no 1971. gada…. Kundzītes, kam tagad 50 līdz 60 gadu, labi atceras, cik tas toreiz likās skaisti! Tā bija arī uzdrīkstēšanās, jo vecāka gadagājuma cilvēki nekādi nespēja tik īsas kleitas pieņemt, arī tagad apgalvojums, ka pieklājīgi ir vien tad, ja kleita ir kādus 5 cm zem ceļgala, ir spēkā. Kundzes atceras arī to, kā kādu laiku pēc mini nākošā midi mode šķitusi galīgi neglīta un nepieņemama… Un tad mode atgriezās pie laika gaitā pārbaudītām vērtībām un tāda tā saglabājusies arī pašlaik, jo kāzu kleitas lielākoties šuj garas.
Uz atklāšanas brīdi ieradās arī pirmās izstādes apmeklētājas. Viņām izstāde patika, šķita, ka tā iedvesmo un kundzes jau bija gatavas izstādīt arī savas kleitas… Pašlaik izstādē vecākā kleita ir no 1966. gada. Katrai līdzi nāk arī savs dzīves stāsts. Kā jau dzīvē, ne vienmēr stāsts beidzas ar vārdiem, ko katram no mums visvairāk gribētos dzirdēt: "Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi…" Iespējams tieši tāpēc kāzu kleitu īpašnieces vēlas palikt anonīmas, izteikušās, ka nevēlas, ka pie kleitām būtu minēti to īpašnieču vārdi. Taču kleitas tika šūtas un vilktas mugurā tad, kad bija daudz mīlestības, cerības un ticības. Un tās ir mūžīgas vērtības…
Ja pietiek ticības, cerības un mīlestības
Savas kleitas un arī dzīves stāstu mums uzticēja Daiga Ozoliņa. Viņas kleita ir no balta un gaisīga batista auduma ar rišiņām, gluži kā Kristīnei «Purva bridējā». Toreiz bija tāda mode un modeli izdomājusi un ieteikusi šuvēja Biruta Sīmane, kas savulaik «Rīgas Modēs» bijusi modelētāja, bet tagad dzīvo Engurē. Viņa esot cunftīga šuvēja arī vēl tagad, kad pagājuši tik daudzi gadi. Toreiz Birutas kundze esot strādājusi lielā šūšanas firmā Purvciema rajonā Rīgā un dāmas šūties pie viņas braukušas tieši uz Rīgu. Audumu varēja iegādāties ar lielām grūtībām, to pirkuši Slokas universālveikalā, iepriekš ļoti savlaicīgi aizrunājot. Daigai kāzu dienā bija 19 gadi. Tolaik topošā vīra vectēvam un vecmātei bijušas Zelta kāzas, un tās svinētas Ziemassvētkos kopā ar jaunā pāra kāzām. Daiga atceras, ka viņas kāzas neesot bijušas lielas.
Ģimenē izaudzinātas, izskolotas divas meitas, vienai no viņām jau sava ģimene, arī otra ir satikusi savu dzīves draugu. Daiga jau lepojas ar trīsgadīgo mazmeitiņu.
Arī Daigas stāsts nav no tiem, kur saka, ka viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Viņas vīrs gāja bojā, glābjot jūrā citu cilvēku dzīvības. "Tā tam laikam bija jābūt…" tagad saka Daiga. Viņu meitas toreiz bija vēl maziņas – četrus un piecus gadus vecas.
Tagad Daigai ir draugs, taču dzīve visu laiku rit sabiedrībā, viņai vairs neesot būtiski apprecēties. Daiga jūtas gana spēcīga, turklāt tik labu vītu, kāds viņai bijis, Daiga vairs necerot satikt.
Viņa atzīst, ka par spīti smagajam zaudējumam ar savu dzīvi viņa tomēr esot ļoti apmierināta. Bērni izaudzināti, un nu viņa varot laiku veltīt sev. Daudz un intensīvi jāstrādā darbā, bet brīvajā laikā viņa ceļojot. Nu pašai sev sanākot diezgan daudz laika, lai gan – tas, vai to proti atrast, esot atkarīgs no katra paša.
Stāstot par kleitu, Daiga piebilst, ka tā nav vilkta tikai un vienīgi kāzās. Meita vidusskolā tēlojusi Sniegbaltīti, arī tad kleita noderējusi. Kleita vilkta arī citu kāzās, ejot budēļos. Nesen budēļos gājušas trīs līgavas, kur jaunajam vīram nācies izvēlēties īsto… kleita visu laiku ir mazgāta, lietota, iespējams arī tāpēc joprojām ir spoži balta, nav nodzeltējusi… Pēc diviem gadiem kleitai būs 30 gadi.
Atmiņas un vēsturiskas liecības
Izstādi gatavojot, noskaidrojies, ka vecāka gada gājuma kundzītes kāzās vilkušas tautas tērpus. Bijis arī tāds laiks, kad sarakstīties aizgāja vienkāršā kostīmiņā… Vēl jau jārēķinās arī ar to, ka agrākos laikos grūti bija iegādāties atbilstošu baltu drānu kleitai, ka to nereti vajadzēja savlaicīgi aizrunāt, meklēt pazīšanos, iegādāties, tā sakot, zem letes…. Lepnas varēja būt tās līgavas, kurām audumu kāzu kleitai atsūtīja no ārzemēm… Jolanta stāsta, kā tagad kundzes, lūgtas iedot savu kleitu izstādei, atrunājas, ka nekāda īpaša jau tā kleita neesot, toreiz neko īpašu nevarēja dabūt… Tad nu Jolanta skaidro, ka savā laikā taču kleitas bijušas ļoti īpašas. Balts krimplēns likās tik skaists un, kur tad vēl katras meitenes sapnis – uzvilkt to balto kleitu… Izstādes apmeklētājas atcerējās, ka savulaik Rīgā bijis veikals jaunlaulātajiem «Pavasaris», kur drīkstēja iepirkties tikai tie, kas bija pieteikušies laulības reģistrācijai. Te varēja iegādāties audumu, gredzenus, kurpes, baltus cimdus, plīvuri un citas kāzās noderīgas lietas.
Kāda kundze atcerējās, ka nevarēja dabūt vajadzīgā izmēra gredzenu, nopirkuši divus izmērus par lielu. Jau pirmajā nedēļā pēc kāzām gredzens iemucis... gurķu burkā… Toties šodien tas esot īstajā lielumā. Kāda no kundzēm atceras, ka veikalā «Pavasaris» bijis arī īpašs stends, kas bijis paredzēts tikai rīdziniekiem, bet no laukiem iebraukušie drīkstējuši iepirkties citā nodaļā, kur piedāvājums nav bijis tik liels. Tagad veikali ir pilni audumiem un kleitām, un viss atkarīgs tikai un vienīgi no katra naudas maciņa biezuma…
Šķiet, J. Kraukle nedaudz apmulsusi un īsti neapzinās, cik lielu darbu paveikusi. Vairāki no izstādes apmeklētājiem piedāvāja ekspozīcijai savu kleitu, citi rosināja katrai kleita likt klāt valkātajas dzīvesstāstu. Kleitu iespējams iemūžināt fotoattēlā, un to kopā ar dzīvesstāstu saglabāt. Un tā jau būtu paliekoša vēstures liecība, kā dzīvojušas engurnieku ģimenes. Izstāde jau šobrīd varētu būt pētījums – gatavs materiāls kādam, kas izglītojas amatniecības skolā, ieskats vēsturē jaunajai paaudzei, bet kundzītēm gados iespēja atcerēties jaunību.
Izstādei jauks papildinājums ir mākslīgo ziedu un pušķīšu brošas, greznotas ar pērlītēm, kas labi izceļas uz baltās zāles fona. Rotas pagatavojušas bērnudārza «Spārīte» darbinieces Inta Zaļuma, Solveiga Leitarte, Inita Auniņa, Gila Trapāne, Iveta Andersone, Gunta Mazure, Zaiga Āriņa, Santa Ķiršakmene. Un, kaut gan sievietes mūsdienās spēj pašas paveikt lielus darbus, izstādes iekārtošanā ļoti palīdzējis bērnudārza «Spārīte» saimnieks Ziedonis Kaktišs, kas skaistajai piespraužu un kreļļu kolekcijai bija pagatavojis jaukus rāmīšus.
Jolanta iesākusi Saieta nama darbību ar brīnišķīgu ideju un tā tikai turpināt !!!