Talantīgus un centīgus jaunos engurniekus, sadarbojoties ar Vītolu fondu, Kārkliņu ģimene atbalsta jau aptuveni 10 gadu garumā. Un, arī patiecoties fonda aktivitātēm, mecenāts ir labi informēts par to, ko šobrīd dara katrs viņa stipendiāts. Vislielākais prieks, protams, par tiem jauniešiem, kuri doto iespēju pilnā apjomā izmantojuši – sekmīgi pabeiguši studijas un atraduši iespēju sevi īstenot profesionāli. Te gan jāpiebilst, ka stipendija nav vienīgā atbalsta forma, ko īsteno Kārkliņu ģimene, jo šo gadu laikā sava artava ziedota arī zupas virtuvei, tāpat regulāri tiek finansiāli atbalstīta pašvaldība, lai bērni, kuru ģimenēm nav lielas rocības vai ģimenes nav vispār, pienācīgi sagatavotos skolas gaitām un arī Ziemassvētkos viņiem būtu iespēja saņemt kādu dāvaniņu. “Tās dvēselītes jau pietrūkst, bet vismaz materiāli varam atbalstīt!” uzsver Kārkliņa kungs, atgādinot arī par tiem problēmu gadījumiem, kad vecāki, dažādu apstākļu dēļ, ir devušies peļņā uz ārzemēm, bet savus bērnu atstājuši Latvijā. Un tādu gadījumu nav maz… “Bet, ja par ziedošanu un stipendijām, domāju, ka ikviens, ja vēlas, var atrast iespēju atbalstīt kādu citu – kaut vai izvēlētajam mērķim atvēlot pa piečukam. Izņēmums varbūt ir pensionāri ar ļoti mazajām pensijā. Bet man tā ir pietiekami liela, lai varētu ik mēnesi iemaksāt jaunietim dzīvošanai. Galvenais, lai tik labi mācās, – par to dubults gandarījums!”
Par to, vai pēdējo gadu laikā, kas ekonomiskā ziņā pagastā ievērojami uzlabojies, konkrēta viedokļa Kārkliņa kungam nav. “Pats dzīvoju Ķesterciemā un šo to varu uzzināt vien no dēla, kas strādā skolā. Bet, ziniet, vīrieši jau nav tie runīgākie… Tāpēc nekādi nevaru apgalvot, ka labi zinu situāciju. Tas gan ir fakts, ka Krievijas aizliegums ievest Latvijas šprotes, stipri ietekmējis «Undas» darbību. Ja manā laikā tur strādāja 360 līdz 370 cilvēku, tad tagad tie ir 130!”
Vairāk lasiet laikraksta otrdienas, 9. janvāra, numurā ŠEIT!
