Engures pagastā dzīvo Dinas un Daiņa Miķelsonu ģimene, kurā ir deviņi jauki, enerģiski, zinātkāri un strādīgi bērni. Vecākais dēls Jānis pagaidām strādā Jelgavā, bet cerību par turpmāko izglītošanos galīgi neesot atmetis. Viņš pēc jūras skolas beigšanas, kad viņam bija vēl tikai 19 gadi, sešus mēnešus brauca jūrā maršrutā Filipīnas – Ķīna – Koreja – Japāna, bet, kad no kuģa aizgāja kapteinis, arī Jānis jūrniecību pameta un atrada darbu Jelgavā.
Tomēr reisā gūtais rūdījums un krievu valodas zināšanas nu ir ieguvums, kas noderēs visu mūžu, turklāt Jānis diezgan labi prot arī angļu valodu. Vecākā meita Dana audzina bērniņu un dzīvo Tukumā. Bet pārējie septiņi bērni vēl mācās.
Tuvojas skolas laiks, tāpēc lūdzām Miķelsonus pastātīt, kā šajā kuplajā ģimenē notiek gatavošanās jaunajam mācību gadam.
Studenti un skolnieki
Nauris studē Rīgas Sporta pedagoģijas akadēmijā, šogad jau otrajā kursā. Viņš mācās budžeta grupā, taču nauda nepieciešama dzīvošanai. Pagājušajā gadā viņš mācījās par saviem līdzekļiem – puisi atbalstīja ģimene. Bet šogad iecerēts ņemt kredītu. Dzīve Rīgā ir pietiekami dārga, piemēram, par baseinu, kas studentiem ir obligāts, ir jāmaksā pašiem. Nauris dzīvo kopmītnē Imantā. Par kopmītni pielāgoti divistabu dzīvokļi, katrā istabā dzīvo trīs puiši, virtuve – kopīga. Pavisam Naurim jāmācās trīs gadi – tad viņš būs treneris menedžers, bet, ja vēl divus gadus mācīsies, tad – sporta skolotājs.
Ja ņem kredītu un pēc tam vismaz trīs gadus skolā nostrādā, valsts sola kredītu dzēst. Ja šādi noteikumi pastāvēs, tas mammas Dinas sirdi nedaudz nomierina, taču bažas ir par kredīta dabūšanu, jo galvotājs būs viņas vīrs Dainis, un nav zināms, vai «Undā» saņemtā aldziņa būs pietiekama, lai banka būtu apmierināta ar galvotāju un izsniegtu kredītu.
Dacīte šogad mācīsies 12. klasē un sapņo par turpmāku izglītošanos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur apgūtu ainavu arhitektes profesiju.
Madara mācīsies 10. klasē, viņas sekmes ir labas. Mārtiņš ies 9. klasē, Līva – 7., Lelde – 6.; pati mazākā ir Erita, kura mācās 2. klasē. Erita gājusi bērnudārzā un aizvien atceras savas bērnudārza audzinātājas un auklītes, kuras esot bijušas ļoti mīļas, iemācījušas meitenei gan daudz dažādu rotaļu, gan arī lasītprasmi. Lelde mācās Tukumā speciālajā skolā, tur viņa dzied, dejo, mācās ritmiku. Tur ir laba vide. Klasītē seši līdz astoņi bērni, labi skolotāji, cenšas attīstīt to, uz ko bērnam ir dotības.
Attīsta bērnu spējas
Kaut arī mājās Dinai darba netrūkst, jo vajadzību, par kurām nepārtraukti ir jādomā, jārūpējas un jāgādā, kuplajai ģimenei ir daudz, viņa spēj iedziļināties visu savu bērnu dzīvēs, dotībās un cenšas nodrošināt, lai šīs dotības tiktu attīstītas. Tā, piemēram, Erita šogad sāks mācīties Mūzikas skolā, kur spēlēs saksofonu, bet Līva mācās vijoles spēli un klavieres. Erita savu instrumentu izvēlējusies, jo noskatījusies, kā to dara Liene Šomase. Savukārt Dace iestājās Mākslas skolā, kur mācās teātra spēli un aktiera mākslu. Dace ar Nauri aizgāja dejot modenās dejas, bija labs pāris, ņēma vietas. Bet tad dejošana izjuka, skolotājs aizgāja…
– Mans tēvs spēlēja vijoli. Es ģimenē augu viena, mūzikas skola bija Tukumā. Tolaik Engures bērni brauca uz skolu Tukumā. Taču mums ģimenē nebija līdzekļu, lai izbraukātu. Turklāt tētis saslima. Atceros, kā es gribēju spēlēt. Un ir tā, ka to, ko tu savā dzīvē neesi piepildījis, to gribi redzēt savos bērnos, – saka Dina Miķelsone.
Dina uzskata, – kaut arī skolā slodze bērniem ir liela, ir iespējams aizvien sevi pilnveidot. Uz jautājumu, vai Daina ir guvusi gandarījumu, piepildījumu no tā, ka bērni dara to, ko kādreiz dažādu apstākļu dēļ nav izdevies sasniegt pašai, viņa saka:
– Man par saviem bērniem ir liels gandarījums un lepnums. Mūzikas skolā rīko izcilus koncertus gan Māmiņu dienā, gan pavasarī atskaišu koncertus, tur tad arī visu to var redzēt, dzirdēt un sajust. Engurniekiem ir ļoti paveicies, ka mūzikas skolā ir kolosāli skolotāji, labs kolektīvs. Viegli jau nekas nenāk, jo visur ir jāieliek darbs. Mūzikas skolā taču jāmācās pēc tam, kad jau esi noguris skolā. Man bērniem ir kaudzēm diplomu gan par to, ka labi zīmē, piedalās dažādos pasākumos, olimpiādēs. Dacītei pagājušajā gadā bija interesants projekts par vecajiem mājvārdiem, kā tie iekļaujas mūsdienās.
***
Lai cik arī mērķtiecīgi un uzcītīgi nebūtu, jauno mācību gadu ģimene gaida ar bažām. Vajadzību ir daudz. Līdzekļu, lai nodrošinātu visus bērnus, ģimenē nepietiek. Un var jau būt, ka valsts ierēdņiem liekas – daudzbērnu ģimenes bērniem mācīties augstskolā tā ir lieka greznība un tāpēc vairs nekādi pabalsti nepienākas. Par to liecina ieņēmumu deklarācijas aizpildīšanas kārtība, jo Nauris vairs neskaitās šīs ģimenes bērns, tāpēc vairs nav iekļauts daudzbērnu ģimenes bērnu skaitā. Tomēr Miķelsoni aizvien ir pratuši izgrozīties, lai varētu mācīties un attīstīt savas prasmes. Arī šovasar bērni strādāja gan savā piemājas dārzā un siltumnīcā, gan vietējos uzņēmumos un tādējādi pelnīja sev naudu apģērbam un skolas gaitu uzsākšanai. "Izglītība bērniem ir jādod. Cik varēsim, tik vilksim," tā sarunas nobeigumā apņēmīgi saka Dina.
