Ne melns uz balta, bet krāsains uz melna
Radoši bija arī organizatori. Kā ne, ja piepildījās cerība, ka šogad fināla lasījumi drīkstēs notikt klātienē, protams, ievērojot visas pandēmijprasības. Radoša bija jau vietas izvēle – uz skatuves. Visi uz kultūras mana lielās skatuves – gan autori, gan klausītāji, gan dīdžejs Uldis Rudaks. Aizmugurē tukša skatītāju zāle – simboliski šim laikam. Caur caurēm melno skatuvi krāšņoja Kultūras nama gaismu risinājums “fermentācijas” krāsās un hēlija baloni – sarkani, balti, dzelteni. Fināla lasījumos piedalījās astoņi autori, tostarp Ilga Liepiņa videoierakstā un četri autori Tukuma fermentācijā piedalījās pirmoreiz. Tie bija Ingrīda Zaķe no Kandavas, Annija Mālkane, Liene Behmane un Maija Laugale no Tukuma vai pagastiem. Organizatoru vēlme bija, lai katrs autors jūtas labi; gaidīts un “aplidots”, jo galu galā – prozas svētki ir tikai reizi gadā, bet novadā ir tik daudz talantīgu prozas autoru! Priecājamiem, ka mums izdevās sarīkot īstus prozas svētkus.
Galvenais varonis – Jānis
Pasākumu vadīja pagājušā gada laureāts Guntis Zariņš. Par pasaku «Balva» viņš pirms gada ieguva gan Žūrijas, gan Autoru balvu. Jautāts, kāpēc šogad nepiedalījās konkursā, Guntis atbildēja vārda meistara cienīgi: “Mans rakstgribis bija dižliels un labbūtīgs, taču domprātība muļļājās cietslēdzē un daiļprozas vietā tapinājās visādi (piedodiet par nedaiļskanīgu apzīmējumu) – visādi štrunti.” Tikmēr finālistu rakstgriba nekur nemuļļājās un, jau pirms fināla saņēmušiem žūrijas vērtējumus un arī kritiku, viņiem bija iespēja pirms lasījumiem savus darbus uzlabot. Jā, žūrija – literatūrkritiķes Jūlija Dibovska un Bārbala Simsone, tāpat LRS priekšsēdis, rakstnieks Arno Jundze un tukumniekiem jau zināmais dzejnieks Raibīs – ir godīga un nelaipo: ja labi, tad pasaka, ka labi; ja nav labi, atzīmēs, tieši kas un kāpēc nav labi. Tā ir novada prozas konkursa lielākā vērtība – saņemt sava darba konstruktīvu kritiku no profesionāļiem, lai varētu attīstīt rakstītprasmi. Nu gluži kā mazā Literārā akadēmija.
Prozas lasījumus atšķaidīja dažādas atrakcijas. Katru nākamo lasītāju izlozēja iepriekšējais, pārdurot balonu ar rakstāmspalvu, kas nākusi no paša Šekspīra teātra Londonā. Turklāt autoriem vajadzēja pieteikt sava stāsta žanru pēc iepriekš apspēlēta žanru špikera, kur galvenā persona bija Jānis. Pirmā savu darbu lasīja Zemgales vidusskolas skolniece Annija Mālkalne, un izrādās, tā bija drāma – Jānis mīlēja, Jānis cieta, Jānis pārdomāja. Pēc lasījuma autori savu manuskriptu atdeva papīra smalcinātājam jeb fermentātoram, lai beigās no turienes izņemtu jau pavisam citu produktu – visu astoņu stāstu “rosolu”.
Laureāti, laureāti
Balvas jau vairākus gadus ir nemainīgas – Autoru, ko nosaka paši konkursa dalībnieki, Klausītāju, ko nosaka atnākusī publika, un ir trīs žūrijas apbalvojumi – īpašas nominācijas un galvenā – Žūrijas balva. Autoru balvu sev par lielu pārsteigumu saņēma Maija Laugale no Tumes par stāstu «Leģenda par ercena dāmu». Klausītājiem vislabāk bija paticis Rolandas Bulas «Sirdsdīvāniņš», bet žūrija – kaut arī darbus lasīja anonīmi, par labākajiem nosauca trīs jau pieredzējušu rakstnieku darbus, trešo vietu un nomināciju «Neprāta līnija» piešķirot Ingrīdai Zaķei par stāstu «Bailes», otro vietu Gunai Rozei par stāstu «Pāri upei», bet pirmo vietu un galveno balvu… Rolandai Bulai par «Sirdsdīvāniņu». Šī ir pirmā reize Tukuma prozas lasījumu vēsturē, kad žūrijas izvēle sakrīt ar klausītāju izvēli. Turklāt Autoru, Klausītāju un galvenās balvas ieguvēji saņem arī naudas balvu – 50 euro pēc nodokļu nomaksas. Tas – pateicoties VKKF atbalstam.
Īpaši šie lasījumi bija Gvido Dragem, jo uzreiz pēc apbalvošanas notika viņa debijas prozas grāmatas «Karma-sūtra. Stāsti» atvēršana. Zīmīgi, ka atvēršana notika tieši Fermentācijas dienā, jo tieši tad – pirms diviem gadiem – viņu pamanīja un uzrunāja izdošanai uzreiz divu izdevniecību pārstāves – abas žūrijas dāmas. Galu galā grāmatu izdeva «Latvijas mediji». Tās izdošanu atbalstīja Tukuma novada dome.
Organizatori – «Tukuma Literātu apvienība» sola, ka decembra pielikumā «Laiks Kultūrai» publicēs kādu no godalgotajiem stāstiem. Bet Guna Roze savu darbu «Pāri upei» lasīs otrreiz – festivāla Prozas lasījumi ietvaros tiešsaistē. To varēs noklausīties 11. decembrī 18.00. Uz tikšanos pēc gada!
Varbūt jums tur pilsētā augstos intelekta plauktos mītošajiem ir fermentācija, bet mums prastiem ļaudīm joprojām ir skābēšana, ieskābis un sarūdzis. Nenoliedzu, ka ieskābusi proza izklausās ļoti prasti, savukārt, fermentēta proza skan diži, bet vienlaikus arī nesaprotami.
tāpēc nav skatītāju/klausītāju. šaura loka kompānija.
galvenais ar “skaistiem” vārdiem tērēt nodokļu maksātāju naudu!