In memoriam
Savā garajā mūžā Olitai nācies pārciest gan karalaika grūtības, gan pēckara sūro laiku, kā arī piedzīvot skaistus un pacilājošus brīžus, radot nozīmīgus tēlniecības darbus visā Latvijā.
Olita Nigule dzimusi 1933. gada 14. oktobrī Tukuma apriņķa Jaunpils pagasta «Staros» kā vienīgā māsa trim brāļiem Friča un Anetes Rumbu ģimenē.
Pēc Jaunpils septiņgadīgās pamatskolas beigšanas 1948. gadā iestājusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) dekoratīvās tēlniecības nodaļā.
Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu Olita Nigule absolvēja 1954. gadā ar diplomdarbu – metu «Strūklaka Jaunpils vidusskolai», kā arī tā ietvaros tika izstrādāti strūklakas apdares flīžu modeļi.
Pēc RLMV beigšanas Olita strādāja par būvplastikas veidotāju bijušajā LPSR Kultūras ministrijas Arhitektūras pārvaldes Zinātniskās restaurācijas ražošanas darbnīcā. Viens no objektiem, kura realizēšanā viņa piedalījās, bija Latvijas Arhitektu savienības pasūtījums «Arhitektu nama atjaunošana Torņu ielā 11, Rīgā». Pēc arhitekta Artūra Reinfelda skicēm Olita izstrādāja ēkas galvenās fasādes ieejas portāla plastiskā dekora metu, kā arī zāles dekoratīvās būvplastikas elementus – kapiteļus, zāles griestu kesonus. Darbs toreiz bija smags un sarežģīts – strādāt vajadzēja ēkas bēniņu stāvā, kur bija jumta logi un maz gaismas, turklāt ūdeni vajadzēja nest no pagraba.
Neskatoties uz visu, Olita nolēma turpināt profesionālo izglītību, apmeklēja sagatavošanas kursus un 1956. gadā iestājās Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā. Mācījās pie Latvijas profesionālās tēlniecības pamatlicējiem – Teodora Zaļkalna, Kārļa Zemdegas, Emīla Meldera, Kārļa Jansona un citiem – un Mākslas akadēmiju absolvēja 1961. gadā ar diplomdarbu «Darba rīts» (vadītājs Kārlis Zemdega).
Pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas 1961. gadā Olita Nigule pārcēlās uz Rēzekni un kļuva par pedagoģi. Līdz 1967. gadam viņa strādāja Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, pasniedzot veidošanu, zīmēšanu un plastisko anatomiju.
Tad dzīves ceļš Olitu atveda atpakaļ uz Rīgu, kur no 1967. līdz 1993. gadam viņa bija pasniedzēja Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā.
Rīgā Olita satika savu dzīvesbiedru – arhitektu Teodoru Niguli, ar kuru apprecējās 1968. gadā. Kopā pavadīts viss mūžs – izaudzināti divi dēli, Indriķis un Tenis, sagaidīti četri mazbērni, kopā veidoti pieminekļi – Teodoram piedaloties kā arhitektam.
Jau no 1963. gada Olita Nigule ar saviem darbiem piedalījās izstādēs Latvijā un ārzemēs, un 1973. gadā viņa kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedri un tēlnieku kopas «Latvijas Tēlnieku centrs» dalībnieci.
Olitas Nigules darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Sporta muzejā, Tukuma muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.
Dzīves laikā tēlniece veidojusi gan monumentālus pieminekļus, gan mazo formu tēlniecības darbus, dārza skulptūras, medaļas. Sadarbojusies ar dažādiem akmeņkaļiem, pēdējos gados – ar Ivaru Feldbergu un Sergeju Feldbergu.
Nozīmīgākie darbi: piemineklis gleznotājam Kārlim Hūnam Madlienas kapos (1972); piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem Talsos (1975); piemineklis diriģentam – ērģelniekam Jānim Bētiņam Irlavā (1986); piemiņas akmens rakstniekam Jānim Akurateram Ābeļu pagasta «Jaunzemjos» (1989);
piemineklis sarkanā terora upuru piemiņai Raunā (2000); dārza skulptūras – «Lauva» (2002), «Kaķis» (2003), «Apogi» (2004), «Purva putns» (2007), «Ezis» (2009), «Zivs» (2017); piemiņas plāksne tēlniekam Kārlim Baumanim Raunā (2016);
piemineklis Niguļiem II Meža kapos (2022).
Atvadīšanās no tēlnieces Olitas Nigules notiks trešdien, 2024. gada 20. novembrī, 11.00 Rīgā, Krematorijas Lielajā zālē, apbedīšana – Jaunpils Sveikuļu kapos 13.30.
