22. oktobrī Zemgales vidusskolā norita tikšanās ar gleznotājām Sņežanu Tišleri un Jolantu Balodi. Paldies par tās organizēšanu jāsaka vizuālās mākslas skolotājai Agitai Pavlovskai, turpinot jau mammas – Dzintras Strelčūnas – iedibinātās tradīcijas izstādīt mākslinieku oriģināldarbus skolas gaiteņos. Ar šo izstādi oktobra sākumā iepazinās arī skolas viesi no ārzemēm «Comenius» projekta «Spēlējies ar mani, nevis ar datoru!» ietvaros un izteica savu izbrīnu par to, kā tik interesantas, iespaidīgas gleznas kā oriģināldarbi var atrasties vienkārši skolas telpās bez īpašas uzraudzības. Bet Sņežana tādu situāciju raksturoja ar vārdiem: ”Mēs visi esam savējie.” Viņas skolotāji un dvēselei tuvi mākslinieki tādi kā Bruno Celmiņš, Arnolds Plaudis rosinājuši mācīties katru dienu, bet tikšanās ar tādām personībām kā Gunārs Binde, Juris Podnieks devusi daudz vērtīgu atziņu dzīvei. Mākslas akadēmijā meistarību pilnveidot līdzējuši I. Heirihsons, J. Jurjāns. Beigusi pedagoģisko nodaļu, māksliniece strādā skolā un daudz ideju gūst no saviem skolēniem.
Arī Jolanta Balode pastāstīja par mākslinieka darba specifiku: gan ikdiena skolā, gan vakari mākslas skolā veido garu darbadienu, bet paveiktais dod gandarījumu. Atbildot uzjautājumu, cik ilgi jāglezno viena glezna, māksliniece atzina, ka tas atkarīgs gan no idejas, gan no dažādiem sīkiem apstākļiem, kuri nekad nav paredzami. Klusai dabai ir sava specifika, portretam sava, ainavai – varbūt pavisam cita. Abas mākslinieces atzina (lai arī nevar Latviju salīdzināt ar Parīzi dažādu apstākļu dēļ), ka Latvijas Mākslas akadēmijas izglītība uz pasaules fona joprojām ir ļoti augstā līmenī, un, neskatoties uz krīzes sekām valstī kopumā, mākslinieki ir ļoti vienoti: Tukuma grupai piepulcējas pat gleznotāji no galvaspilsētas, ko raksturo arī nupat Slampes Kultūras pilī atklātā 3. sezonālā un ļoti interesantā dažādu vizuālo žanru izstāde. Ja ārzemēs mākslas darbu ceļošanai un popularizēšanai, apgrozījumam tiek nodrošināti mecenāti un kuratori, Latvijā to nevar atļauties, tāpēc māksliniekam visu laiku jāmāk reklamēt pašam sevi. „Un tieši tas, cik jūs, visi mūsu skatītāji, par mums stāstīsiet tālāk citiem un atcerēsieties mūsu darbus pēc gadiem, noteiks to, vai mūsu mākslu pazīs arī pēc mums,”
Mācību stundas laiks jaukā jautājumu un atbilžu atmosfērā paskrēja nemanot, bet visvairāk man patika atbilde uz manu jautājumu: kāpēc daudzi skaistie ziedi gleznoti vēsajos toņos? ”Ziedus lielākoties gleznojam vasarā, un tad parasti ir karsti, un tad gribas ko vēsāku… ” Gleznotājām radoši ražīgas arī citas vasaras vēlot,
