Tā kā pulcēšanās aizlieguma laikā autoriem tika dota iespēja izvēlēties, kur saņemt balvu, Viesturs bija izvēlējies Lestenes centru, vietu, kas iekļauta arī grāmatā un kuras apkārtnē, protams, mežā, viņš ar ģimeni arī dzīvo.
Intervijā mūsu laikrakstam pagājušā gada novembri, grāmatas autors atzina, ka pirmais impulss par šādu grāmatu nācis no jaunākā brāļa Imanta: “[Viņš] ieminējās, ka es varētu kaut ko uzrakstīt bērniem. Un tad nu es rakstīju, lai manā dzīvē būtu kāds pozitīvs līdzsvars – starp ikdienas darbu un blogu, kurā ir daudz negatīvā par mežiem un koku ciršanu. Sākumā gribēju rakstīt kaut ko izglītojošu par putniem, bet nevēlējos, lai tas skanētu apmērām tā: “Jānis tīra zobus divreiz dienā, tāpēc viņam zobi ir veseli.” Negribējās, lai tas būtu didaktiski moralizējoši. Tāpēc izvēlējos rakstīt stāstus par dabu, un tajās vietās, kur izklausījos pārāk pamācošs, izdevniecības «Liels un mazs» galvenā redaktore Inese Zandere manis rakstīto piepucēja. Pamazām arī bērni šai grāmatā “ielauzās”, un visbeidzot tur ir vairāk bērnu, bet mazāk izglītojošā, tomēr kolēģi teica, ka svarīgākās lietas es tomēr esot pateicis.”
Savukārt viena no ekspertēm, literatūrzinātniece un skolotāja Laila Silova bija grāmatu raksturojusi ar šādiem vārdiem: “Vienkāršs un skaits dabiskums un dzīves (cilvēkam dabas pasaulē pilnīgi iekļaujoties) gudrību izzināšanas gaita ir šo stāstu veiksme.”
Jāpiebilst, ka literatūras gada balvu vēl saņēma Jāņa Vādona dzejoļu krājums «Klusuma forma», Ingas Gailes romāns «Skaistās», Ulda Bērziņa no seņspāņu valodas latviskotais varoņeposs «Dziesma par manu Sidu» un kā spilgtākā debija – Rvīna Vardes prozas krājums «Kas te notiek». Speciālbalvu ieguva dzejniecei Montai Kromai veltītā «Punctum» literatūras festivāls «Monta. Tu. Monta. Es.», bet mūža balvu – rakstnieks Juris Zvirgzdiņš.
