Jau otro nedēļu otrdienās un trešdienās pie Cēres pamatskolas audzēkņiem dodas zobārstu busiņš.
Ieraugot mobilo transportlīdzekli uzreiz top skaidrs, ka tas nav vis vienkāršs busiņš. To rotā gan bērnu zīmējumi, kuri atspoguļo, kā rūpēties, lai tie būtu skaisti un veseli. Redzami arī negantie zobgrauži un Orbītiņš cīņā pret tiem. Kad otrdien ieradāmies Cērē, busiņš mazo pacientu uzņemšanai jau bija sagatavots. Par to bija parūpējušās abas jaukās, laipnās zobu speciālistes no Tukuma: zobārste Jeļena Štrausa un zobu higiēniste Daiga Lubarska. Zobu busiņa aprīkojumā ietilpst viss darbam nepieciešamais – ārstu rīcībā ir rentgens, sterilizācijas iekārta, neatliekamā palīdzība; tiek izmantoti vienreizējie materiāli un šprices. Kopā ar dakterēm ikdienā ir mobilā busiņa šoferis, bet nepieciešamības gadījumā arī tehniķis un elektriķis vienā personā – Harijs Zariņš no Paula Stradiņa klīnikas. Enerģiskais kungs ir kurzemnieks, dzīvo Kuldīgā un atzīst, ka savu darbiņu ir tiešām iemīļojis, jo viņam uzticētie pienākumi gan padodas, gan tīk. Turklāt viņu interesē vēsture un laikā, kamēr dakteres nodarbojas ar saviem pacientiem, viņš pamanās izzināt skolas vēsturi, jo kā zināms, lauku skolas itin bieži atrodas senās vēsturiskās ēkās.
Ja līdz zobārstam tālu
Izmantojot brīdi līdz pirmā pacienta ierašanās laikam, iztaujājām abas speciālistes:
D. Lubarska:
– Mobilā zobārstniecības kabineta ieviešanas rosinātājs un realizētājs ir Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra direktors, dr. Andis Paeglītis. Valsts līmenī zobu busiņi kursē jau otro gadu. Viens no tiem apkalpo Kurzemi un Zemgali, bet otrs – Vidzemes un Latgales novadu. Katrs no busiņiem pusgadu pavada vienā, bet atlikušo pusi – otrajā reģionā, ārstējot mazos pacientus lauku skoliņās. Pašreiz mēs dodamies ārstēt zobus Cēres pamatskolas skolēniem, bet divas dienas busiņš dodas pie Laucienes pamatskolas pacientiem Talsu novadā.
– Kā izvēlaties skolas, uz kurām doties?
– Pēdējo divu gadu laikā ir veikti epidemioloģiskie pētījumi par bērnu zobu stāvokli kopumā. Izvērtējam situāciju, vai tuvākajā apkārtnē reāli ir pieejams kāds praktizējošs zobārsts, vai arī attālums no attiecīgā pagasta, lai nokļūtu līdz speciālistam, ir salīdzinoši liels. Bija laiks, kad zobārsta kabineti darbojās pagastos, tad arī šie mobilā zobārstniecības kabineta pakalpojumi nebija aktuāli. Tagad situācija ir mainījusies, zobārsta pakalpojumi nav pieejami tuvu dzīvesvietai, tādēļ zobu busiņš kļuvis gaidīts daudzviet lauku skolā, kurp vien dodamies.
Jaunās tehnoloģijas vairs nebiedē
– Kāda ir bērnu attieksme attiecībā pret zobu labošanu?
J. Štrausa:
– Līdz ar modernu, mūsdienām atbilstošu tehnoloģiju ieviešanu zobārstniecības kabinetos, mainījusies arī bērnu attieksme. Lauku bērni ir atsaucīgāki nekā pilsētā dzīvojošie. Turklāt kurš gan nevēlas veselus, skaistus, baltus zobus, tādēļ vienaldzīgā attieksme zobu labošanu bērnu vidū strauji izzūd. Apzinīgo vecumu sasniegušie jaunieši saprot, ka no zobārsta nav jābaidās un mutes dobums jāpārbauda regulāri. Mēs iespēju salabot zobus neuzspiežam, bet piedāvājam. Tādēļ izvēle ir katra paša ziņā – izmantot piedāvāto iespēju vai nē.
– Cik skolēnu dienā iespējams pieņemt?
– Vidēji dienā pieņemam ap 10 skolēniem. Pašreiz sarakstīti pacienti jau visam mēnesim. Pagājušajā nedēļā, kad visus apskatījām un konstatējām reālo situāciju, daļai skolēnu jau iedevām zīmītes, kur norādīts laiks, kad un cikos jāierodas.
– Vai vēl kādā no Kandavas novada pagasta skolām esat iecerējušas doties?
– Izvērtējot situāciju, tās varētu būt Matkules un Vānes pamatskolas, jo arī šajos pagastos zobārsta pakalpojumi pašreiz nav pieejami. Jāsaka gan, ka ieceres īstenošana atkarīga no finansiālajām iespējām, par kurām tiks spriests tuvākajā laikā.
Uzklausot speciālistes, sapratām, ka organizēt mobilo darbu nav vienkārši, jo jārūpējas par moderno tehniku un mobilā zobārstniecības kabineta aprīkojumu, gan jāiesaista darbā stomatologi, kuri jau tā ikdienā ir gana noslogoti. Bet šī komanda savu misiju veica ar pārliecību – tas lauku bērniem tik tiešām ir vajadzīgs.
Par to, ka bērni uz kabinetu dodas bez īpašām bailēm pārliecinājāmies arī mēs. Gaidot pirmo tās dienas pierakstīto pacientu Edgaru no 9. klases, kurš mazliet kavējās, kabineta durvis vēra divi citi skolēni, kuri vienkārši bija neuzmanīgi izlasījuši zīmītē ierakstīto datumu, bet kādi citi divi bērni zīmīti ar ierašanās laiku savukārt bija jauši vai nejauši nozaudējuši. Dakterītes, protams, ieskatījās savos uzskaites reģistros un abiem iedeva jaunu zīmi, cieši piekodinot to gan nenozaudēt.
