Maruta Makrecka no 1. marta strādā par Cēres pamatskolas dārznieci. Zaļais darbiņš Marutai sirdī, arī īkšķīši zaļi un pārējie pirkstiņi ar'. Viņas mājas «Druviņas» aizceļā pie pagastmājas zaļo un zied no agra pavasara līdz pat pirmajam salam un vēl ilgāk.
Jau kopš pirmās darbadienas Maruta grābusi skolas parkā pērnās lapas. Apčubinājusi kokus, košumkrūmus un vēl pelēcīgo zālīti arī. Todien, kad bijām Cērē, Maruta kopā ar likumīgo ģimenes izpalīgu Staņislavu Makrecki taciņai, kas ved uz skolas durvīm, abās pusēs stādīja hostas – augus ar platām lapām. Ziedi gan neesot tik izcili, bet, vai gan var ziedus šķirot… Zieds ir zieds un tāpat kā katrs cilvēks, ir vienreizējs, īpašs. M. Makrecka guldīja hostas dobē, Staņislavs aplēja ar ūdeni no tuvējā dīķīša. Tā ūdens puķēm spēku dod. Tas no saulītes. Tai tīk dīķī spoguļoties un cēreniekus ar savu atspulgu priecēt. Vai tad tā nav tiesa?! Augšā viņa bezgala tālu, bet te ar roku aizsniedzama.
Un tā nemanot dobes ir puķu piepildītas. Gar taku pie skolas jau pilnziedā narcises, hiacintes. Saulīte iet uz zemes malas pusi, un Makrecki dodas uz savu sētu «Druviņās». Viņiem zaļais darbiņš rītā, dienā, vakarā. Un visu laikā jāausās, ka tikai dzeguze neaizkūko bez naudiņām kabatā…
