Šis rudens nācis vēl ar kādiem īpašiem jaunumiem. Saimnieki un saimniecības suņi uzņemti Amerikas Skotu kolliju saglabāšanas biedrībā (Scottish Collie Preservation Society) un kļuvuši par skotu un fermas kolliju vēstnešiem pasaulē. Par to, ko tas īsti nozīmē, kā arī nedaudz par nu jau teju aizvadīto gadu «Straumēnos», izvaicājām Agri Straujupu, kurš arī autors neskaitāmām filmiņām ar kolliju un citu saimniecības iemītnieku piedalīšanos.
Dīvānam vai darbam?
Portāls kolliji.lv darbojas un tā saturs regulāri tiek papildināts jau vairāk nekā desmit gadus. Un, acīmredzot, to, kā atraktīvi iespējams strādāt ar suņiem, pamanījuši Amerikā, aicinot latviešus kā vienīgos baltiešus biedru pulciņā un lūdzot dalīties ar savu pieredzi.
– Par organizāciju. Tās mērķis ir popularizēt skotu kollijus, kas šajā gadījumā nav vien dīvānzvilnētāji-izstāžu suņi, bet gan darba jeb fermas kolliji. Biedru izstāžu pieredze, tituli netraucē – tie var būtu, tomēr šajā gadījumā notiek arī saimnieku un suņu vērtēšana, apzinot to, kādā ir viņu ikdiena – vai ir darbs, piemēram, fermā, vai ārpus darba viņu piedalās arī suņu sacensībās, piemēram, tā dēvētājās adžilitī sacensībās (Suņu sporta veids, kur saimnieks vada suni pa šķēršļu trasi. – Red.) un tamlīdzīgi. Respektīvi, vērtē, vai suņi ir darbīgi un aktīvi. Mūsu gadījumā bonuss ir arī tas, ka regulāri uzņemam video un popularizējam šķirni.
Kas interesanti, Amerikā, iespējams, tādēļ, ka šajā kontinentā dzīve tomēr ir salīdzinoša autonoma, arvien kolliji ir daudz līdzīgāki sugas pirmajiem pārstāvjiem – tie ir maz mainījušies no pagājušā gadsimta sākuma, 19. gadsimta beigām, kad tos ieveda kontinentā. Proti, tie ir augumā lielāki, daudz līdzīgāki to suņu izskatam, ko saistām ar kādreiz tik populāro televīzijas suni Lesiju. Tajā pašā laikā Eiropā, kā tiek uzskatīts, suga ir daudz vairāk degradējusies. Ir pat savā ziņā strīds starp tā dēvētājiem moderno kolliju audzētājiem un tiem, kas pārstāv nosacīti klasiskos jeb, kā jau minēju, fermas kollijus. Galvenā atšķirība šajā gadījumā – tā dēvētie mūsdienīgākie kolliji ir salīdzinoši nelielāki suņi, vairāk dekoratīvi, sākotnējiem sugas standartiem neatbilstoši (piemēram, viņiem ir īsāki purni, plati novietotas acis, ausis, kvadrātveidīgs korpus, īsas kājas un tamlīdzīgi), kā arī suņiem nav šo darba spēju, ganīšanas instinktu un tamlīdzīgi. Tā vairāk ir šī izstāžu suņu dzīve. Tiek uzstāts, ka “dzīve ir mainījusies“ un tieši šādi suņi šobrīd vairāk esot modē… Attiecīgi tiek sapelnīti tituli, dārgi pārdoti kucēni un tā tālāk. Rezultātā izstādes, kas varbūt agrāk bija tieši suņu audzētāju vaislas darba novērtējums, šobrīd drīzāk kļuvušas par tādu kā zoo pasākumu, šovu vai skaistumkonkursu, kur titulu var saņemt līdzīgi kā… loterijā …
Taču Amerikā (ko biju novērojis arī iepriekš) – kaut, protams, ne visi – kolliji tiešām dzīvo fermās, viņi ir nodarbināti un ir spējuši saglabāt savas darba spējas. Salīdzinājumam tepat Latvijā – varbūt zinu kādus divus kollijus, kas piedalās sacensībās…
Vairāk lasām otrdienas, 2. novembra, laikrakstā ŠEIT=>>>>
Lūk malači! Kamēr citi naudas dala, šitie paši savā nodabā darbojas, iegulda savu laiku un savus līdzekļus un vēl citus izklaidē. Maz tādu dīvaiņu.