Drūmā 27. novembra dienā Vānes bibliotekāre Sandra Kosogova savā valstībā sagaida 12 virtuālos ceļotājus. Pārkāpjot bibliotēkas slieksni, ienirstam senā Eiropas pilsētu mākslā. Šeit izstādīti vairāki desmiti apsveikuma kartiņu, kuras veidotas Paschment Craft tehnikā. Šo seno, smalko pergamenta amatniecības tehniku pašmācības ceļā apguvusi pagasta iedzīvotāja Zigrīda Ozoliņa. Lai taptu viena šāda kartiņa paiet pat vairākas dienas. Un tas viss veidots no tagad jau reta papīra, pergamenta, vai tautas valodā runājot sviestpapīra. Izmantojot dažādus palīginstrumentus un krāsas top šie gaisīgie, gleznie darbi, kas atgādina smalkas mežģīnes, bet patiesībā ir papīrs.
Nākamajā telpā mūs gaida pensionēta bibliotekāre, kora «Vanema» dalībniece Ilga Švalbe, kas savas pensionāres gaitas uzsākusi ar ceļošanu. Šodien viņa mūs aizved uz Turciju. Turcija ir 783 562 km² liela valsts, kura plešas no Melnās jūras ziemeļos līdz Vidusjūrai dienvidos, un ir gan Eiropā, gan Āzijā. Turcijā dzīvo ap 74 miljoni iedzīvotāju. Tās galvaspilsēta ir Ankāra. Sekojot senām tradīcijām, šeit algotu darbu strādā tikai vīrieši, bet sievietes saimnieko mājās, vai gaida bagātu precinieku. Pēc 3 stundu gara lidojuma esam Alānijā, kur apmetamies 4 zvaigžņu viesnīcā un netērējot lieki laiku dodamies uz Turku pirti. Turku pirts – tas nemaz nav tik vienkārši, tas ir vesels rituāls, kurā pirtnieki ir vīrieši. Viss sākas ar saunu, tad sāls pirti, dubļu pirti, karstām marmora plāksnēm un masāžu ar lina cimdiņu putu mākonī ,tad seko sejas pīlings un masāža. Tagad esam kļuvušas piecus gadus jaunākas un varam pastaigāt gar sāļo Vidusjūras krastu un pavērot kamieļus un graciozos turkus. Otrās dienas rītā pēc bagātīgām brokastīm ar salātu un kūku pārpilnību, dodamies izbraucienā pa Vidusjūru ar pasakainu ekskursiju kuģi, kas lēni slīd gar gleznainajiem Turcijas krastiem. Mēs sauļojamies uz kuģa klāja, kur atspirdzinājumus piedāvā iznesīgi turki. Lielās bļodās uz galvas tie nes gan augļus, gan neparastos Turku saldumus un saldējumu. Jūtamies kā septītajās debesīs. Trešajā dienā braucam ar džipiem kalnos. Džipiem nav jumtu, tādēļ visa ceļa garumā ir vējš, saule un putekļi. Līkumots un akmeņains kalnu ceļš cauri kalnu ciematiņiem , vijas arvien augstāk kalnos. Vietējie turki audzē banānus un apelsīnus, kopj cūkas un strausus. Kāda ciematiņa vitamīnu bārā mūs pacienā ar svaigi spiestu apelsīnu sulu. Pēc sulu kūres jau sadūšojamies izpeldēties ledus aukstajā kalnu strautā un apskatīt turku hidroelektrostaciju, kura uzcelta uz straujas kalnu upes. Ceturtajā dienā braucam uz Pamukali. Vairāk kā divus tūkstošus gadu neskaitāmi termālie avoti plūst pa sniegbalto krīta lauku, radot mīkstajā iezī terasveida baseinus un stalaktītus. No tā arī Pamukales nosaukums – „Kokvilnas pilis” (tulk. no turku valodas). Apavus nākas novilkt, un basām kājām pa taciņu aizejam līdz Kleopatras baseinam. Kādreiz tajā peldējusies kaprīzā valdniece, bet tagad paplunčāties te var jebkurš. Pat pēc īsas peldes ap 35 grādu siltajā minerālūdenī āda kļūst maiga un zīdaina, ķermenis atslābinās, reimatisma un muskuļu sāpes izgaist.
Pēc atgriešanās no Turcijas nokļūstam Spānijā. Ilze Bērzleja mūs cienā ar Čufu, tas ir spāņu augs: ēdamais meldrs, zemes mandele, tīģerrieksts. Spānijā tas aug lielās plantācijās un tā augļiem ir riekstu garša. Ēdamā daļa atrodas zemē , nelielu gumu izskatā. Izrādās Čufu var audzēt arī Latvijā. Ilze jau vairākus gadus šo spāņu dižmeldru audzē savā dārzā. Tāds lūk interesants ceļojums bija Virtuālajiem ceļotājiem no Vānes.
Lauku šķūninga paraugs – Apple novelcenīte pielipināta Sony datoram:D