Toreiz, tālajā 1941. gada 14. jūnija naktī, apcietināja un uz tālo Sibīriju aizveda vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju, tostarp, gandrīz 4000 bērnu vecumā līdz 16 gadiem. Daļa nevainīgo cilvēku nonāca lēģeros, kuros tika nošauti vai pakļauti bada nāvei, daudzu dzīves izbeidzās turpat, Sibīrijas plašumos, un Dzimtenē atgriezties bija lemts tikai nelielai daļai no izsūtīto cilvēku tūkstošiem.
14. jūnijs – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, diena, kuru pieminot, daudzu jo daudzu latviešu sirdis iesmeldzas. Ik gadu šai dienā Kandavas novada represēto apvienības priekšsēdētājs Pēteris Briedis kopā ar muzeja darbiniecēm rīko piemiņas dienu.
Pagājušajā gadā, kad bija pabūts represēto piemiņas vietā Kandavas stacijā un Kandavā, piemiņas dienas dalībnieki kolektīvi devās uz Zanti – pagastu, kurš nu jau papildina novada robežas, bet šogad bija iecerēts doties uz Vāni – otru Kandavas novadam pievienoto pagastu.
"Vānes pagasta kultūras darba vadītājas Gunas Ošenieces noorganizētais pasākums saviļņoja mūs visus," tā pateicībā par jauko pasākumu, vakar telefonsarunā atzina kāda mūsu lasītāja, represēto piemiņas pasākumu atbalstītāja un neiztrūkstoša dalībniece , "Aizlūgums Vānes dievnamā, ziedu nolikšana turpat, pie baznīcas, esošajā izsūtīto ļaužu piemiņas vietā un pēc tam sarunas pie kamīna – tie bija spilgtām emocijām bagāti brīži. Mācītāja Elmāra Derzāvja sacītais – tie bija īstie vārdi, kas patiesi un nepārprotami "trāpīja sirdī" gluži tāpat kā garām braucošā vilciena smagnējā duna Kandavas stacijā. Bet vijoles smeldzīgās skaņas Mūzikas akadēmijas studentes Lindas Vaļukas izpildījumā saviļņoja mūs daudzus līdz pat asarām …"
***
Citādas skumjas pārņem, redzot, ka piemiņas pasākumā tomēr nepiedalījās neviens no Kandavas novada pašvaldības pārstāvjiem, un valsts karogi ar sēru lentēm arī šogad plīvojuši pie mājām šķietami retāk nekā citus gadus.
