17. jūlijā ikgadējā Zemkopības ministrijas organizētā konkursa «Sējējs 2018» ietvaros vērtēšanas komisija viesojās Matkules pagasta saimniecībā «Dziras», kur saimnieko Arta un Valdis Leimaņi.
Leimaņu lauku mājas atrodas projām no centra, no lieliem ceļiem. Te ir sajūta, ka laiks beidz auļot, viss notiek rāmāk, saskaņā ar dabas gaitu. Arta un Valdis jau ir visai cienījamos gados: Artai 70, bet Valdim 80 gadu. Varētu jau tos gadus neminēt, bet viņu piemērs ir visai iedvesmojošs gan ikvienam konkursa «Sējējs 2018» vērtēšanas komisijas loceklim, kas saimniecību apmeklēja 17. jūlijā, gan visiem līdzjutējiem, kuri tobrīd bija «Dzirās», gan domāju, arī lasītājiem. “Man jau dažkārt saka: ko jūs ņematies, pensija ir. Tā pensija jau nu kāda ir, tāda ir. Salīdzinot ar kolhoza laikiem – karaliska, bet šodienas apstākļos ar to grūti izdzīvot. Kaut kas ir jādara vēl. Veselības uzturēšanai vien vajag daudz līdzekļu. Nu negulēs taču gultā pie televizora un negaidīs kaulaino,” tā Arta.
Viņa arī stāsta, ka savulaik ganāmpulkā bijušas 60 govis. Dažādu iemeslu, tai skaitā arī cienījamo gadu dēļ nācies ganāmpulku samazināt. Šķiršanās no piena devējām bijusi sāpīga – visu laiku turētas, devušas pienu, bet nu jāved uz gaļas kombinātu. Pienīgākās pārdevuši citiem ganāmpulkiem, sliktākās – uz gaļas kombinātu. Vēl palikušas vidēji ražīgās… Tad nu vienu rītu saimnieks no rīta piecēlies un teicis, lai Arta neraudot, vēl kādu gadiņu pastrādāšot. Nu piena devēju skaits samazināts līdz 30. Arta saka, ka saimniekošanas laikā daudz kam izgājuši cauri: vispirms bijušas cūkas, turējuši 55 sivēnmātes, tad vēl govis un 35 bišu saimes, arī aitas. Četrus gadus katru rītu Arta cēlās 3.30, saplucināja barību un veda to uz deviņus kilometrus attālajām «Dzirām». Arta ar govīm vēl biju savās mājās, bet Valdis «Dzirās» strādājis viens pats un Arta ar bērniem braukusi palīgā.
Vairāk lasies otrdienas, 23. jūlija, laikrakstā ŠEIT
