“Tuvojas Ziemassvētki un šis nav īsti piemērots laiks, lai sūdzētos par nebūšanām, bet šoreiz nevaru arī klusēt, jo šī bēda skar ne tikai mani, bet daudzus cilvēkus, kuri iet uz poliklīniku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz poliklīniku jau iet tie, kuri sasirguši, un viņiem bez paklupšanas šai iestādē ieiet ir vēl sarežģītāk nekā jebkuram citam. Nedēļas sākumā gāju un pati pakritu. Nezinu, kam tas ir jādara, bet kaut kas tomēr ir jādara, lai situāciju uzlabotu un cilvēks normāli varētu iekļūt poliklīnikā. Arī par margām nav īsti padomāts. Tās izbūvētas pie sienas, bet – kur lai pieturas, tos atlikušos soļus sperot līdz durvīm? Negribu rāties un bārties, bet negribu arī pakrist un iedzīvoties arī vēl citās ar veselību saistītās problēmās, tāpat kā nenovēlu to nevienam citam. Domāju, ka līdzīgā situācijā ir nonācis ne viens vien, kurš gājis uz Kandavas poliklīniku." Tā savu bēdu mums uzticēja ilggadēja mūsu lasītāja.