Pasaule ar to vien ir unikāla, ka tā ir neparedzama. Mēs vairāk nezinām, kā zinām, tāpēc visu dzīvi uzdodam jautājumus. Piemēram, mēs nezinām, kāpēc vienam tiek vairāk pārbaudījumu? Kāpēc vienam tiek vairāk laimes? Un kas patiesībā ir laime un kas – pārbaudījums? Varbūt laime vairāk ņem, bet pārbaudījums – dod?
Taču vienu gan zinām pilnīgi droši, ka Ziemassvētku laiks atver sirdis, lai varam uzzināt daudzas atbildes, tostarp arī uz šiem jautājumiem. Protams, ja vien laimējas satikt kādu, kas uz tiem atbildēs. Man laimējās. Man laimējās satikt Martas, Lienes un Elzas ģimeni no Kandavas. Ar šīm meitenēm iepazinos pirms nedēļas Ziemassvētku sarīkojumā, un tagad ir grūti pateikt, kas uzrunāja vairāk – Elzas atklātais smaids, Lienes flautas spēle un īpašās meitenes Martas rokasspiediens vai arī viņu mammas Ingas sirsnība. Un no šīs mirkļa iepazīšanās tapa saruna par dzīvi, pārbaudījumiem un mūziku.
Tā sagadījās, ka mūsu tikšanās sakrita ar jaunākās meitas Lienes 11. dzimšanas dienu, tāpēc uz galda uzlikta torte ar diviem ezīšiem, pie durvīm – svētku rotājumi, bet lielajā istabā – māsu organizēts koncerts. Saruna ar meiteņu vecākiem Ingu Rubeni un Arni Javu sākās, fonā skanot Elzas spēlētajam, aizkustinošam Marjorijas Harperes skaņdarbam. Kad tas vēl tikai pusē, Marta ar roku kustībām rāda, ka nu pienākusi jubilāres Lienes kārta spēlēt flautu. Un Martai visi klausa, jo viņa ir īpaša. Viņa nerunā, nedzied un nespēlē klavieres, viņa nestaigā (pagaidām) un nedara (šobrīd) vēl daudz citu lietu, kas citiem ir ikdiena, bet tai pat laikā ar vienu acu skatu, smaidu, rokas kustību pasaka vairāk par vārdiem. Mamma saka – Marta visu saprot, daudz dara un dara to pareizi, tikai paveikt to visu līdz galam viņai nav dots.
Vairāk lasiet piektdienas, 20. decembra, numurā ŠEIT!
