Latvijas lepnums – bijusī kandavniece Liene Kuzmina

Vienkārša meitene no Kandavas

«Latvijas lepnumam» Lieni pieteikušas māsas, lai plašākai sabiedrībai atklātu to, kā jauna meitene pēc savas mātes nāves nesaminstinājās un, spītējot apstākļiem, kļuva par savu trīs māsiņu pilntiesīgu aizbildni. Pieņemot šo lēmumu, pašas dzīve, protams, apmeta kārtējo pamatīgo kūleni. Steigā nācās  pieņemt neskaitāmus svarīgus lēmumus – arī par ģimenes pārcelšanos, jo atbildīgās institūcijas stingri iestājās, ka četru bērnu ģimenei nu ir nepieciešama lielāka dzīvojamā platība. Bet Liene visu to darījusi, neskatoties uz visām esošajām vai nākotnes neērtībām, jo uzskatīja to par pareizu rīcību, nevis satraucās, ko varētu padomāt citi.

Liene:

– Esmu cilvēks, kas nekad nav centies publiski zīmēties. Un visu, ko esmu darījusi, darīju, vadoties pēc vislabākās sirdsapziņas, nevis domājot par to, kā tas izskatīsies. Tāpēc, kad pieteicās «Latvijas lepnuma» filmēšanas komanda, protams, ka satraucos. Bet vienlaikus kopā ar ģimeni nonācām pie slēdziena, ka mēs piedalīsimies un rādīsim visu tā, kā tas ir, – pēc iespējas dabiskāk. Varu teikt, ka esmu pavisam prasta meitene. Jā, protams, ka dzīve, vide, arī cilvēki man apkārt kopš dzīvoju Rīgā, salīdzinot ar laiku Kandavā, ir krietni mainījušies. Bet es tāpat esmu tāda, kāda esmu, un necenšos kaut kā īpaši sevi pierādīt. Pieredze gan rāda, ka mēdz būt arī savādāk. Bērni, kas nākuši no trūcīgām, maznodrošinātām un tā sauktajām riska ģimenēm, mēdz strauji mainīties, ja pēkšņi – kā no gaisa – tiek pie naudas un ir citi cilvēki apkārt.  Nereti viņi zaudē daļu savu cilvēcisko īpašību, kļūst vīzdegunīgi. Man domāt, ka tādā ziņā es neesmu mainījusies. Neskatoties uz sabiedrību, kurā kādā brīdī esmu, neslēpju to, kāda un no kurienes esmu.

– Kā nokļuvi Rīgā?      

– Brīdī, kad man bija 15 gadu, mamma izmeta no mājas. Sāku strādāt un vēlāk darbā iepazinos ar savu nākamo vīru Dzintaru. Iesākumā gan viņam meloju un stāstīju, ka man jau ”tūlīt astoņpadsmit”.

– Esi minējusi, ka sāki strādāt jau desmit gadu vecumā. Tas – lai varētu palīdzēt  brāļiem un māsām. Kā tev, nepilngadīgai esot, izdevās dabūt darbu?

– Man jau vēl arvien reizēm veikalā pajautā pasi… Bet toreiz tie bija dažādi palīgdarbi, dažādas haltūras. Strādāju bez dokumentiem, kas, protams, vienmēr ir riskanti, taču citu variantu jau tolaik nebija… Vēlāk arī mans tolaik vēl nākamais vīrs zināja manu dzīves stāstu un vēlāk daudz palīdzēja. Nu, piemēram, tā kā man nebija bankas kartiņas, izlīdzēja, lai varu regulāri sūtīt naudu mammai uz Kandavu, kas tolaik mani, var teikt, šantažēja. Naudu sūtīju ik nedēļu līdz pat saviem 18 gadiem!

….

Sistēmai kardināli jāmainās!

Kaut kādā zināmā mērā neuzticēšanās sistēmai vēl arvien Lienei ir aktuāla. Viņasprāt, mūsdienās pārlieku tiek izceltas audžuģimenes kā viena no ārpus ģimenes aprūpes formām, kaut viņai pašai ar savu pieredzi ir noformējusies pārliecība, ka daudzi to dara – pieņem ģimenē svešus bērnus – naudas vai, nez, bezmaksas darba spēka dēļ.

– Būtu man teikšana, izdarītu tā, lai tiešām audžuģimenē bērni varētu uzturēties tikai uz laiku, kā tas sākotnēji ir arī paredzēts. Zinu ģimenes, kur ir pašu un pieņemtie bērni – tas ir kā diena pret nakti. Kur vieni ir sapucēti, aprūpēti,  otri… Nevar gribēt, lai bērns šādā vidē uzaug laimīgs. Sistēmai, manuprāt, ir kopumā jāmainās un vairāk jāatbalsta tos cilvēkus, kas vēlas adoptēt bērniņus. Viņi gib bērnu nevis valsts naudu! Bet viņus moka – prasa notiektā apmēra algu, kvadrāmetrus dzīvoklī, izvērtē sodāmību un tamlīdzīgi. Saprotu, ka kaut kādām prasībām jābūt, bet kāpēc cilvēks, kurš jaunībā vienu reizi kaut ko nozadzis, nevarētu būt mainījies?! Man starp citu arī piedāvāja audžuģimenes statusu, bet atteicos. Aizdomājos, kā tas būtu, ja cīnījos par meitenēm veselu gadu (braukāju pa tiesām, vācu dokumentus), bet kāds atbrauks un pēkšņi viņas man atņems!? Nedrīkstēju to pieļaut.

– Kādas vēl nepilnības saskati sistēmā?

– Man jau šķiet, ka daudz ir tādu lietu, kur izmaiņām būtu jābūt fundamentālām. Nu, piemēram, ja ir šīs problēmas, vardarbība ģimenē un aizsūta bērnus pie audžuģiemenēm. Es domāju, ka maksimālais laiks, kurā dot vecākiem situāciju pārdomāt, apmeklēt psihologu, mainīt ieradumus, ir gads. Ja pēc gada nekas pēc būtības nav mainījies – atņemt viņiem vecāku tiesības! Vai tad tas nenozīmē, ka šādiem vecākiem tas bērns patiesībā nav vajadzīgs? Ja stingri pieturētos pie kādiem principiem, domāju, ka daudz kas mainītos. Un ir jāatrod valstij līdzekļi, piemēram, speciālistiem, kas situācijās, kad vēl kaut ko  ģimenē var mainīt, spētu palīdzēt un, kas svarīgi, būtu arī pieejami.

Tāpat par bērniņiem bērnunamos. Jā, viņu varbūt nav šobrīd tik daudz, tomēr bērnunami, kā tas ir arī daudzās citās valstīs, vēl arvien pastāv… Un – vai nevarētu bērniem reizēm ļaut satikties, piemēram, ar pansionāta cilvēkiem? Vai viņi nevarētu viens otram palīdzēt un ko iemācīt.

Visu interviju lasiet 24. janvāra laikrastā vai e-avīzē ŠEIT