Mēs atsaucāmies Kandavas novada muzeja aicinājumam uz tikšanos ar ziediem un dzeju, kas notika 23. septembrī. Pasākumā sanācām patiesi kuplā pulkā, un vēlīnajiem nācējiem zālē sēdvietu vairs nebija, tāpēc pasākuma norisi vērot vajadzēja, stāvot kājās…
Pirms vēl tika bilsts kāds vārds, varējām aplūkot gaumīgās muzeja ekspozīcijas un izstāžu zālē izvietotos akvareļus, kuru autore šodien tiksies ar mums.
Un tad – smalka un šarmanti sievišķīga dzejniece Maija Laukmane mūs palēnām apbūra, ievadot savā ikdienas pasaulē Talsu dzīves darbiņos. Tika uzsvērts, ka šeit visapkārt jūt bērnības un jaunības atspulgus, un to, ka arī cilvēki Kandavā ir mīļi. Sirsnīga vienkāršība un patiesīgums strāvoja dzejnieces vārdos. Tāda sen nejusta labestība pret visiem, raksturojot savus laikabiedrus, un tik viedas, dzīvē gūtas atziņas dzejniece atstāja mūsu sirdīs un prātos.
Prieks bija arī par daudzajiem jauniešiem, kuri ieinteresēti klausījās dzejniecē un pēc tam viņai uzdevu ne mazums izzinošu jautājumu. Prieks bija par «Daugavas Vanadžu» skanīgajām dziesmām un Kandavas tehnikuma jauktā ansambļa vokālo sniegumu, izpildot dziesmas, kuru tekstu autore ir šīsdienas viešņa Maija Laukmane.
Publika un dzejniece bija skaistā vienotībā, kad Maija mierīgā balsī lasīja savu dzeju, atgādinot, ka dzeja, lai to patiesi izjustu, jālasa katram pašam.
Uzzinājām, kā nejauši, ar interneta starpniecību veidojusies dzejnieces sadarbība ar akvarelisti Marinu Zariņu, kura ir vienas Maijas Laukmanes dzejoļu grāmatiņas mākslinieciskā noformētāja.
Sirsnīgā gaisotnē raisījās personīgās sarunas ar abām pasākuma viešņām vēl ilgi. Patiesu pateicības apliecinājumu par brīnišķīgo tikšanos apliecināja ziedu klēpis, ko katra māksliniece aizveda sev līdzi. Bet mēs, zālē palikušie, vēl turpinājām vienoties dziesmās un pārrunāt nupat piedzīvoto svētku gaišumu un gūto prieku. Un tāpēc – paldies, paldies muzeja meitenēm Sarmai un Inārai, kuras abas ar mīļumu un prieku bija klusiņām strādājušas, lai mums dāvātu šos tikšanās reizē piedzīvotos prieka mirkļus!
