Komunisma represijās cietušo atceres dienu – 14. jūniju, Kandavas novadā sāka atzīmēt ar ziediem un klusuma brīdi Matkules pagastā, kur jau priekšpusdienā pie akmens sapulcējās tie ļaudis, kuriem, pašu piedzīvotus vai citu pārstāstītus, ir svarīgi atmiņā paturēt nu jau 71 gadu senus notikumus.

Protams, to cilvēku rindas, kas skatījuši un uz savas ādas jutuši dzīvi Sibīrijā pēc 1941. gada izsūtīšanas, ar katru jaunu gadu arvien rūk. Kā atzina novada domes priekšsēdētāja vietniece Leonārija Gudakovska, kura atceres dienā pārstāvēja novada domi, 71 – tas jau kārtīgs cilvēka mūžs. Vēl pirms piemiņas brīža dzirdēja ļaudis runājam – Matkulē represēto šobrīd atlicis vien ducis, kaut toreiz no savām mājām izrauts un lopu vagonos sēdināts teju katrs otrais matkulnieks. Lai pieminētu visus, kuru nav vairs dzīvajo vidū, kultūras nama vadītāja Agnese Užāne aicināja noturēt klusuma brīdi, bet sanākušie piemiņas vietā nolika skaistākos ziedus, kādi šobrīd, pašā vasara plaukumā, dārzos rodami. Par svinīgu priekšnesumu bija parūpējusies arī jaunā paaudze – klātesošajiem tika veltīta dzeja un jau vēlāk kopīgi dziedāta visuzmundrinošākā latviešu tautas dziesma «Bēdu manu lielu bēdu». Pēc oficiālās represēto pieminēšanas, aicinot novērtēt to, kā bērni savos zīmējumos redz seno dienu traģiskos notikumus, A. Užāne atgādināja, cik tomēr būtiski jauniešiem stāstīt un mācīt – kā toreiz bijis, kā izsūtījumā klājies, kā izdevies izdzīvot un savu dzimtu nosargāt. Tas ir svarīgi, lai šīs tautai nozīmīgās vēstures lappuses nesabirztu līdz ar notikumu aculieciniekiem.

Komunisma represijās cietušo atceres dienu – 14. jūniju, Kandavas novadā sāka atzīmēt ar ziediem un klusuma brīdi Matkules pagastā, kur jau priekšpusdienā pie akmens sapulcējās tie ļaudis, kuriem, pašu piedzīvotus vai citu pārstāstītus, ir svarīgi atmiņā paturēt nu jau 71 gadu senus notikumus.

Protams, to cilvēku rindas, kas skatījuši un uz savas ādas jutuši dzīvi Sibīrijā pēc 1941. gada izsūtīšanas, ar katru jaunu gadu arvien rūk. Kā atzina novada domes priekšsēdētāja vietniece Leonārija Gudakovska, kura atceres dienā pārstāvēja novada domi, 71 – tas jau kārtīgs cilvēka mūžs. Vēl pirms piemiņas brīža dzirdēja ļaudis runājam – Matkulē represēto šobrīd atlicis vien ducis, kaut toreiz no savām mājām izrauts un lopu vagonos sēdināts teju katrs otrais matkulnieks. Lai pieminētu visus, kuru nav vairs dzīvajo vidū, kultūras nama vadītāja Agnese Užāne aicināja noturēt klusuma brīdi, bet sanākušie piemiņas vietā nolika skaistākos ziedus, kādi šobrīd, pašā vasara plaukumā, dārzos rodami. Par svinīgu priekšnesumu bija parūpējusies arī jaunā paaudze – klātesošajiem tika veltīta dzeja un jau vēlāk kopīgi dziedāta visuzmundrinošākā latviešu tautas dziesma «Bēdu manu lielu bēdu». Pēc oficiālās represēto pieminēšanas, aicinot novērtēt to, kā bērni savos zīmējumos redz seno dienu traģiskos notikumus, A. Užāne atgādināja, cik tomēr būtiski jauniešiem stāstīt un mācīt – kā toreiz bijis, kā izsūtījumā klājies, kā izdevies izdzīvot un savu dzimtu nosargāt. Tas ir svarīgi, lai šīs tautai nozīmīgās vēstures lappuses nesabirztu līdz ar notikumu aculieciniekiem.