Gadi rit un kopš 1941. gada baigās 14. jūnija dienas, kad lopu vagonos sadzīti, uz Sibīriju tika izvesti tūkstošiem nevainīgu latviešu, aizsteigušies jau 70 gadi. Laiks steidz, bet sāpes un ciešanas, ko represijās izcieta cilvēki, no atmiņas nav izdzēšami.
Un atkal ir 14. jūnijs, represēto atceres diena, kad pie Piemiņas akmens Kandavas stacijā pulcējas ļaudis. Aizlūgumu represijās cietušajiem notur Kandavas luterāņu draudzes mācītājs Uģis Brūklene. Uz brīdi balss pieklust – cauri stacijai virzās preču vilciena sastāvs, smagi dun sliedes. Sapulcējušos sirmgalvju skati nevilšus pievēršas vagonu sastāvam un smeldz sirds – sliedes dun kā toreiz…, bet šis vilciens dodas uz rietumiem un tā mērķis par laim ir pavisam cits. Skaudros, izsūtījumā pavadītos gadus šodien piemin astoņi mūsu novada iedzīvotāji, šī baisā notikuma aculiecinieki, kuriem bija lemts atgriezties Dzimtenē. Viņu vidū ir četri kandavnieki: Atis Ozols, Pēteris Briedis, Lea Hofmane, Dzintra Veispale, Aina Osīte Kandavas pagastā, Jānis Borkovics Cēres pagastā, Jautrīte Liholate Zemītes pagastā un Inese Šenberga Matkules pagastā. Viņiem kā piemiņas velti pašvaldība dāvāja Jura Jankoviča izsūtījumā pavadīto gadu atmiņu stāstu “Skorpiona slazdā".
Vējā plīvojot sarkanbaltsarkanajam Latvijas karogam, piemiņas vietā sagūla ziedi, bet pasākumā sapulcējušies ļaudis, sasēduši pie ugunskura ieturēja palaunagu un kavējās atmiņu stāstos.
