14. novembrī atklāta rekonstruētā Kandavas mūzikas un mākslas skola, kur savās jaunajās mājās jau sāk iejusties 300 audzēkņi un viņu pedagogi.
Ēka Sabiles ielā būvēta pagājušā gadsimta vidū (1959./1960. gadā) un sākotnēji kalpojusi Kandavas lauksaimniecības tehnikumam – te bija kopmītnes. Tad, atjaunotās brīvvalsts laikā, to nodeva pašvaldībai un vēlāk atvēlēja Kandavas Mākslas skolai. Jau pirms gadiem 25 runāts, vai nevajadzētu savas mājas dalīt arī ar jaunajiem mūziķiem? Ēkas pielāgošana mūsdienu prasībām un jaunajām funkcijām bijis liels izaicinājums. Šo mācību gadu Mākslas nodaļas audzēkņiem vajadzējis uzsākt pagaidu telpās – gan K. Mīlenbaha vidusskolā, gan jauniešu centrā «Nagla» un pat sporta skolā.
Vairāk lasiet laikraksta ceturtdienas, 16. novembra, numurā ŠEIT!
Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam še paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
Un mūsu šī Baltijas jūra mūždien;
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Tā zeme ir mūsu, ir mūsu, jā gan!
Caur simtgadu vaidiem, zem varmāku spaidiem
Šo baltdien vēl dzidri mūsu mēle te skan.
Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas
Latvju tautai sensenis līdzdotais pūrs.
Tā zeme ir mūsu. To nedos vairs svešiem
Ne zemgals, ne latgals, ne sēlis, ne kūrs!
/Vilis Plūdonis/