Kā pasākuma atklāšanā minēja muzeja krājumu glabātāja Ināra Znotiņa, gribot negribot dzejas dienas Kandavas muzejā tradicionāli ik gadu tiekot atzīmētas īsi pēc tam, kad dzejdari tikuši godināti visā pārējā Latvijā. Tomēr, kā secināja klātesošie, dzejai taču nav tāds viens – "īstais laiks", un nekad nevar zināt, kurš mirklis tos, kuri sevī šos nepieciešamību atklājuši, atkal liks redzēto un sajusto pierakstīt.
Līdz ar Dzejas dienām 27. oktobrī Kandavas muzejā tika arī atklāta gleznu izstāde, kuras autore rīdziniece, arhitekte Liena Ivonna Šervinska, atklāj, ka glezniecība ir tikai viena no daudzajām nodarbēm, kas viņu aizrauj. Tāpat viņa labprāt raksta dzeju, pasakas, ar entuziasmu nododas garīgiem un pašizglītojošiem meklējumiem.
Dzejas dienu pasākuma atklāšana tika uzticētas pašu novadniekam – Raitim Sametim no Zantes, kurš apkārt novēroto, līdzīgi kā dzejnieks, saglabā atmiņā, bet pārvērš skaņas, nevis vārdos. Šoreiz mākslinieks uzstājās, kā pats to nodēvējis, ar monoprojekta «Mūžamežs» «Zantes ciklu», kurā apspēlējis (šoreiz uz vijoles) dzimtā pagastiņa vēsturiskos pakalnus, krustojumu, citas iedvesmojošas vietas. Puspajokam R. Sametis minēja, ka atšķirībā no Kandavas, Zantē vēl tiešām ir mūžameži…
Vairāk lasiet 29. septembra laikrakstā.
Paldies draudzīgajiem Kandavas muzeja kolektīvam par patiesi sirsnīgo dzejas Dienu 🙂