Kandavas bērnudārzā «Zīļuks» ir kāda izsenies iesakņojusies tradīcija, kas iegūvusi atsaucību ne tikai mazo apmeklētāju, bet arī viņu vecāku un vecvecāku vidū. 2. jaunākajā Sprīdīšu grupiņā valdīja svētki. Bija pienākusi diena, kad ciemos, kā galvenie viesi, tika gaidīti vecvecāki: vecmāmiņas un vectētiņi, kā arī mammas, tēti un auklītes.
Norādot uz fotogrāfiju stendu, grupas skolotājas Maija Egle un Jautrīte Ābelīte pastāstīja, ka visa iepriekšējā nedēļa grupiņā tika veltīta ģimenes, dzimtas un paaudžu izzināšanai. Tādējādi katrs mazais grupiņas apmeklētājs tika mudināts atnest un pārējiem parādīt kādu savu vecvecāku bērnu dienu fotogrāfiju. Sākotnēji bērni nu nekādi neesot bijuši pārliecināmi, ka reiz maza bijusi, ar lellēm spēlējusies un skolā gājusi arī mamma un vecmāmiņa, bet putnu būrīti meistarojis un no kalna ar ragaviņām braucis kā tētis, tā vectētiņš un pat vecvectēvs. Viņi visi reiz bijuši mazi, rotaļājušies, paslēpes spēlējuši un darījuši daudz ko tādu, ko bērnībā dara arī šodien.
Izglītojoša un mīļa kopā būšana
Tematiskais cikls par ģimeni un paaudzēm noslēdzās ar kopīgu tikšanos, jo tādu vēlmi bija iepriekš izteikušas pašas vecmāmiņas.Bērni tam bija īpaši gatavojušies un arī vecvecāki kopīgu valodu atrada jau pirmajās tikšanās minūtēs, jo kā jau mazpilsētā tas ierasts – viens otru pazīst. Šī bija reize, kad visi kopā varēja atcerēties senās labās bērnu dienas, pastrādātās blēņas un labos darbus, vienoties rotaļās un dziesmās. Sajūsma jautās vecvecāku sejās, saņemot mazuļu un skolotāju kopīgi radīto un gatavoto dāvaniņu – fotouzņēmumu iz grupiņas ikdienas dzīves. Izpausties bija iespēja arī omītēm, opīšiem, auklītēm un mammām, jo katram bija uzdevums uzzīmēt savu lolojumu. Ar kādu lepnumu un prieku bērni pēc tam visiem izrādīja savu portretu! Tā vecmāmiņu pēcpusdiena šajā grupiņā izvērtās par nozīmīgu, patiesuma un mīļuma piepildītu pasākumu.
