Kādi bija Slampes zemnieku kriminālnoziegumi 18. gadsimtā?

Nobeigumam tuvojas Slampes pagasta grāmatas sastādīšana. Teju divus gadus ilgušajā piecu līdzautoru darba gaitā tika savākts milzīgs vēsturiskās informācijas, dzīvesstāstu un fotomateriālu daudzums, kas pie labākās gribas nevar tikt nopublicēts vienā grāmatā.

Starp materiāliem, kas palikuši ārpus grāmatas, ir arī Tukuma virspilskunga tiesas 18. gs. lietas par Slampes kroņa muižas zemnieku izdarītajiem noziegumiem. Šie vēstures avoti glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā un ir vienīgie dokumenti, kuros sniegts 18.gs. zemnieku sadzīves apstākļu un mentalitātes detalizēts apraksts. Tiesā izskatītie gadījumi atklāj zemnieku dzīves tumšo, netīkamo un traģisko pusi. Pretēji tradicionālajam uzskatam, ka dzimtbūšanas laikos zemnieki bijuši kungu apspiesti, pasīvi un mīkstsirdīgi nabadziņi, krimināllietas atklāj traģiskas nelaimes zemnieku vidū, pārdzīvojumus, savstarpējo cietsirdību, nesavaldību un nenovīdību – īsi sakot, sniedz ziņas par cilvēkiem, nevis mītu un folkloras tēliem.

1748. gada 19. oktobrī Tukuma virspilskunga tiesā Slampes muižas nomnieks apsūdzēja zemnieku Slampes Jāni no Bēnužu mājām, kurš 23. jūnija rītā, saulei lecot, nošāvis Jāni no Vāckāju mājām.

Bēnužu Jānis atklāti un saprātīgi izstāstīja notikušo: vācietis Drēžu Jānis, kurš dzīvojis pie Slampes mežsarga Krumnava, 22. jūnija vakarā atnācis pie viņa un teicis, ka viņš mežā uzcēlis lāci, no kura aizbēdzis, un lai Bēnužu Jānis, labs šāvējs būdams, ejot uz Gurves silu, kur lāci atradīšot, un lai to nošaujot. Kopā ar Jāni gājis viņa jaunākais brālis Dītriķis, un viņiem bijušas ar lodēm un skrotīm pielādētas bises. Jānis un viņa jaunākais brālis Dītriķis paņēmuši ar skrotīm un lodēm pielādētas bises, saullēktā ieradušies silā un ieraudzījuši kustamies un knakšķam krūmus. Viņi patiesi noticējuši, ka krūmos ir lācis, un Jānis izšāvis ar lodi pielādēto bisi. Kad viņš ieraudzījis, ka nošāvis cilvēku, šausmās meties mājās un kādu laiku nevarējis saņemties griezties atpakaļ uz mežu, jo viņam licies, ka no turienes nāk nošautais ar bisi vienā un āvu otrā rokā. Tomēr beigās viņš saņēmies, aiznesis līķi uz Vāckājām, ļoti pārdzīvojis izdarīto un tūlīt par to izstāstījis mācītājam pie bikts. Ar nošauto viņi dzīvojuši kaimiņos, bijuši labi draugi un kopš jaunības dzīvojuši kā brāļi.

Bēnužu Jāņa teikto un viņa patieso nožēlu tiesai rakstiski apliecināja Džūkstes mācītājs Hikšteins. Tiesa Bēnužu Jānim piesprieda sešas svētdienas grēku nožēlas soda Džūkstes baznīcā. Šis sods izpaudās kā stāvēšana draudzes priekšā zem kanceles dievkalpojuma laikā un padarītā nožēlošana sirdī.

Tālāk lasiet laikraksta sestdienas, 28. decembra, numurā ŠEIT!