Vajadzēja kaut kā nosaukt..
Pats Intars stāsta, ka sākotnēji nemaz neesot bijusi ideja vērt vaļā veco mašīnu muzeju. Patiesībā viss sācies ar nelielu apsēstību ar veciem autiņiem… Turklāt pirmais no tiem pat, tā teikt, nejauši nonācis Intara rokās. Pie kaimiņu mājas esot stāvējusi kaut kāda ņiva. Pēc tam radusies ideja, ka vajag vēl kaut ko no ”krievu gala”, un pirmais trāpījies zapiņš. ”Atradu to mašīnu Bauskā. Braucu pakaļ, nopirku par 80 latiem, bet līdz mājām netiku. Tad sākās mana slimība. Jā, atzīstu, ka zapiņi – tā ir mana slimība.’’ Tas noticis 2007. gadā, un tā jau 14 gadus viss notiek. Intars stāsta: “Pēdējo gadus jau paziņas te nāca, skatījās un vērtēja, viņi arī ieteica, lai nu te beidzot nododu visu publiskai apskatei. Biju tam gatavs, bet viss tik ātri uz priekšu negāja, darba apjoms bija un ir milzīgs. Kad sociālajos tīklos biju publicējis nelielu video par savu fermu un biju devies ar saviem zapiņiem apkārt Latvijai, piezvanīja Ingrīda [Smuškova – TIC vadītāja. – Red.) no Tukuma tūrisma centra un teica, lai es beidzot slēpt to, kas man ir. Tā nu divu dienu laikā bija jāizdomā nosaukums, lai to varētu publicēt jaunajā TIC bukletā. Labi atceros, kā braucām apkārt Latvijai un štukojām – kaut kas vecs mums ir un tas atrodas vecā fermā, tā arī tapa – «Retro ferma».”
Šķūnis tikpat vecs, kā mašīnas
Ierodoties «Intaros», top skaidrs, ka darba te vēl daudz, bet sava noskaņa noteikti jau ir. Seni auto vai to detaļas ik uz stūri, bet galvenie eksponāti turpat vecā šķūnī. Turp arī devāmies. Intars vien pastūma kādu no detaļām malā un atvēra putekļiem noputējušās durvis, un – priekša sarkans, līdz spīdumam nopulēts zapiņš, gatavs doties kārtējā izbraucienā, bet aiz tā – nepārredzamā tālumā un visa šķūņa garumā visvisādas automašīnas, vienas izcilā stāvoklī, citas – ne tik labā, citas jaunākas, citas vecākas… Pats visas šīs bagātības īpašnieks jau atkārtoti atzīst, ka darba vēl jāiegulda daudz, kā arī, ka vēl jau tā oficiāli nekas netiek atrādīts, pat vēl nosaukuma zīme pie ceļa nav izlikta. ‘‘Ja uzliktu zīmi, tad visam būtu jābūt tip, top, bet te vēl jādara un jādara. Pagaidām arī tikai savējie atbrauc ciemos, ir bijuši pāris pavisam svešinieki, kas te iemaldījušies, tie ir atraduši manu telefona numuru internetā un man piezvanījuši, ka grib braukt lūkoties. Man jau patīk stāstīt, gribu pats visu parādīt un pastāstīt,’’ skaidro Intars, piebilstot, ka tālākais šķūņa gals paredzēts noslēpšanai, bet priekšplāns tad tiks izrādīts plašākai apskatei. ‘‘Pa vidu plāns likt sienu. jo tur aizmugurē… nu nekārtība. Daži jau saka, ka tas tādu noskaņu rada, bet nē, to daļu es gribu ciet. Saprotu, ka tas puteklītis te būs, bet to visu gan es nespēšu tīrīt.’’ Izrādās, kas tas, ka mūsu acīm šobrīd šķiet šķūnis, sākotnēji bijusi ferma. ‘‘Dāvinājumā esmu saņēmis arī pilnīgi jaunu slaukšanas iekārtu, kas vēl kastēs stāv, gribu te vienu aizgaldu uztaisīt kā atgādinājumu, kādam mērķim šī ēka ir bijusi iepriekš. To arī plānoju kaut kā integrēt, saveidot, lai nav tikai mašīnas,’’ atklāj Intars.
Jau tagad var redzēt, ka ekspozīcijas ēkā jau ir savākusies paliela kaudzīte ar dažādām veco laiku lietām. Stāsta Intars: ‘‘Ik pa laikam man kaut ko te atnes. Ierauga, ka man te kaut kas stāv, un tad atved. Šī, piemēram, ir veļasmašīna «Rīga», bet šeit piekabe – telts – «Skif M». Tā gan ir pirkta.’’
Intervija pilnā apjomā mekkējama 27. augusta laikrakstā=====>
