Ražīgajai gleznotājai, mākslas pedagoģei, mākslas projektu un Tukuma mākslinieku grupas vadītājai, šarmantajai Ingemārai Treijai tuvojas skaista jubileja. Saruna ar viņu īsi pirms Mākslas dienām notiek visnotaļ svētkus gaidošā atmosfērā…
– Maijs ir tavs dzimšanas dienas mēnesis. Kas tu esi pēc horoskopa? Vai saskati kādu atbilstību ar zvaigžņu noliktajiem uzstādījumiem jeb tiem vispār netici?
– Zemapziņā ticu, bet bieži vien horoskopa norādes ir aplamas, pareizāk sakot, tā tulkotājs ir nepareizi iztulkojis. Pēc zīmes esmu Dvīnis ar visām dvīnim piemītošajām labajām īpašībām, un vēl esmu mājas kaķis, arī ļoti atbilstošs – mājas un ciemiņus mīlošs.
– Tavs ceļš mākslā, jo īpaši – zinot, ka arī tavas māsas ir mākslinieces, acīmredzot nav nejaušība. Kā viss sākās, kāpēc tieši māksla?
– Domāju, ka šī tēma ir jau tik daudz aprunāta un aprakstīta… Man bija vectēvs (no mātes puses) gleznotājs Fricis Zandbergs. Viņš nāk no Kandavas puses – no Griepciema «Klāviem». 2. pasaules kara laikā kopā ar citiem vienaudžiem aizgāja aizstāvēt Latviju, 1945. gadā nekur nebēga, bet atgriezās tēva mājās kā virsnieks un I pakāpes Dzelzs krusta īpašnieks. Turpmākos 10 gadus pavadīja gūstā, kur sabeidza veselību. Es atceros, kā stāvēju pie paletes, kad viņš gleznoja un kad, atvairīdams mani tālāk no sava darba, saņēma ar pēc terpentīna smaržojošām rokām. Vecāmāte pēc kara izšķīrās, un arī viņas jaunais vīrs bija mākslinieks – Arvīds Galeviuss. Viņš bija gleznotājs, bet ļoti daudz ilustrēja grāmatu. Tā jau no bērnu dienām es maisos mākslai pa vidu. Man arī nekad nav bijis citas domas. Vecāki pēc 4. klases beigšanas Rīgas 1. vidusskolā (laikam tāpēc man tik ļoti nepatīk matemātika) mani aizveda uz Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu.
– Cik sen jau esi tukumniece? Abi ar vīru Leonu Čivli daudz esat darījuši un joprojām darāt, lai pilsētas mākslas dzīve būtu rosīga. Kāpēc šo kustību uzsākāt, ne jau tāpēc, ka nekā cita nebija ko darīt…
– Vispirms – notikumu sakritība – mana ģimene jau trīs paaudzēs dzīvoja no radiem mantotā dzīvoklī Baznīcas ielā Rīgā, pie vecās Ģertrūdes baznīcas. Mēs dzīvojām 5. stāvā ar skatu uz baznīcas torņiem. Protams, tas bija īres dzīvoklis, un 1992. gadā māju pārņēma cilvēki, kas pierādīja savas tiesības uz to. Visus izlika, un tagad manā guļamistabā ir Ģīļa Plastiskās ķirurģijas klīnika. Mēs sākām īrēt dzīvokli Alberta ielā. Māsas apprecējās, vecāki pārcēlās dzīvot uz vasarnīcu Berģos. Mēs ar Leonu sākām dzīvot manā darbnīcā Āgenskalnā. Bet tad pieteicās Patrīcija un bija jārod steidzīgs risinājums. Man patika Leona māja Tukumā un tās romantiskā vēsture. Tukums mani saistīja arī kā saikne ar vecotēvu, jo šajā muzejā glabājās viņa Āriņa kolekcijai dotā glezna.
Interviju ar I. Treiju lasiet laikraksta 16. maija numurā.
