Egīls Seņkāns: “Lauksaimnieks ir universāls cilvēks”

18. novembrī Latvijas valsts apbalvojumu «Atzinības krusts» saņēma lauksaimnieks, Tukuma novada Lestenes pagasta lauksaimniecības uzņēmuma SIA «Lestene» valdes priekšsēdētājs Egīls Seņkāns. Šajā uzņēmumā viņš bijis no tā pirmās dienas, taču vēl pirms tam darba pieredzi ieguvis turpat, Lestenē, – kolhozā «Lestene» un paju sabiedrībā »Lestene». Darbs, dzīve – viss kopā, kā viņš pats saka – ir veidojis viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir – dzīvo un strādā ne atzinības dēļ, bet tādēļ, ka patīk darbs laukos. Turklāt ne tik bieži gadās dzirdēt vārdus, ka darbs vienlaikus ir arī atpūta, taču sarunā ar Egīlu dzirdējām arī to.

– Jūsu uzņēmumam ir jau 25 gadi. Tas veidojies gandrīz vienlaikus ar atjaunoto Latvijas valsti, savukārt jūs šajā laikā esat guvis gan dzīves, gan darba pieredzi, tātad audzis kopā ar to.

– Tā var teikt. 1992. gadā, kad bija paju sabiedrības «Lestene» privatizācijas sapulce, viss pamatkapitāls tika aprēķināts toreizējos rubļos un visas pajas tika sadalītas vairāk nekā pustūkstotim cilvēku, kas tobrīd strādāja vai bija strādājuši. Un tad iepriekšējais vadītājs Ojārs Līmežs, būdams jau pensijas gados, vairs nebija ar mieru privatizācijas procesu “vilkt” un no sabiedrības vadības darba atteicās. Tāpēc sapulcē bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk, jo neviens vadītāja darbu negribēja uzņemties. Izaicinājums man bija liels, jo sapratu: ja neviens to darbu neuzņemsies, tad otrā rītā viss būs beidzies…

– Katrs paņems savu traktoru un dosies mājās…

– Jā, sāktos haoss, un viss tiktu izvazāts pa malu malām. Es sapratu – ja es to nedarīšu, tad to nedarīs neviens. Un tā tas 1992. gadā iesākās. Toreiz ministra [Jāņa] Kinnas izstrādātais paju likums tika veidots diezgan īpatnēji – ka kolektīvās saimniecības – kolhozi vai padomju saimniecības – bija jāprivatizē vai jāsadala pa objektiem – fermām, darbnīcām, jānodala lauksaimniecības inventārs, lopi… Mums toreiz iznāca kādi 16 objekti, kuru funkcionēšana katram par sevi būtu ļoti apšaubāma, jo mozaīku sadalīt gabaliņos ir viena lieta, bet šādiem objektiem ir jāfunkcionē, turklāt savstarpēji. Es uzskatīja, ka, kopā strādājot, ir lielāks efekts, jo tad būs gan infrastruktūra, gan sadalīti biznesa riski.

– Tātad pajas bija jāuzpērk?

– Likums toreiz pieļāva pajas atprečot – ar graudiem, ar pakalpojumiem, inventāra izsolēs privatizējot lauksaimniecības tehniku vai arī dzīvokļus, un tādā veidā ar gadiem paju kapitāls reformējās, bet 2001. gadā sapulce pieņēma lēmumu paju sabiedrību pārveidot par sabiedrību ar ierobežotu atbildību.

– Kurš ir bijis grūtākais laiks uzņēmuma vēsturē?

– Kad 2004. gadā iestājāmies Eiropas Savienībā un sākās tā sauktie treknie gadi – tad milzīgā un ģeometriskajā progresijā auga zemes cenas un cilvēkiem no malas radās interese mūsu saimniecību privatizēt. Tolaik bija 126 kapitāldaļu īpašnieki, kam bija dažādas intereses… Šo ārējo risku mēs pārdzīvojām – izmantojām likumā atļautās pirmpirkuma tiesības un, konsultējoties ar advokātiem, izmaksājām īpašniekiem viņu daļas. Šobrīd uzņēmumam ir 17 dalībnieki, bet kontrolpakete ir Dacei Seņkānei; uzņēmums ir saglabāts, attīstīts un var turpināt darbu.

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 5. decembra, numurā ŠEIT!