Māksla palīdz
Ivonna Bredovska dzimusi Talsos, augusi Cēsīs, beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu un Liepājas pedagoģijas augstskolu. Savu darba dzīvi sākusi Slampē, kur daudzus gadus nostrādājusi par kultūras pils vadītāju un režisori. Ivonna uzskata, ka gleznot var ikviens, ja vien ir labs skolotājs. Lai arī viņas vectēvs, mākslinieks Žanis Sūniņš, savulaik apskatījies viņas bērnības varēšanu, teicis: “Nē, nē, tev nekas nav iekšā…”, tomēr tieši māksla zīmīgā dzīves brīdī palīdzējusi. Un nu jau 14 gadus Ivonna glezno Ingemāras Treijas studijā «Bohēmistes»: “Krāsu izmantošana man radīja vislielāko prieku un kļuva gluži vai par krāsu psihoterapiju. Procesā aizmirstas visas rūpes un nebūšanas. Un par to liels paldies manai skolotājai Ingemārai Treijai, kuras padomus vienmēr cītīgi uzklausu. Un paldies vīram Egilam, kas ar šo izstādi radīja lielu pārsteigumu, jo pati tam nekad nebūtu sadūšojusies, bet viņš nostādīja fakta priekšā un atdeva lielāko daļu zāles, kamēr viņa darbi ir vienā stūrī.”
Skolotājs un mākslinieks Egils Neihofers ir dzimis rīdzinieks, zīmēt viņam paticis jau no bērnības, tāpēc beidzis J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina kursus. Strādājis par restauratoru Rundāles pilī, par mākslinieku noformētāju Latvijas Universitātē, par mākslinieku maketētāju «Rīgas Balsī». Bijis mākslas studijas «Ģilde» dalībnieks. Tagad strādā par skolotāju Tukuma 3. pamatskolā un Engures Mūzikas un mākslas skolā, kā arī vada mākslas studijas Jaunbērzē un Lestenē. Vairākus gadus Egils piedalās gleznošanas plenēros, un tajos tapušie darbi skatāmi arī šajā izstādē – vienkārši un tai pat laikā smalki un izjusti darbi.
Savukārt Vladimirs Lukjanovičs, pēc profesijas kuģu inženieris-mehāniķis, strādā ar stiklu un pulksteņiem, no tiem zināmākie – «Laimas» pulkstenis Rīgā un Rundāles pils āra pulkstenis. Viņš apguvis arī stikla apstrādi, klientiem piedāvā dažādus stikla izstrādājumus – vitrāžas, suvenīrus. Satikšanās brīdis
Māksliniekus sveica viņu dzīves un darba cilvēki. Vispirms jau ģimene – Ivonnas dēls Guntis un meita Anta ar savām ģimenēm, kursabiedrenes, to vidū Rudīte Poča, kas teica, ka māksliniekam viņa darbs ir gluži kā grēksūdze: “Viņš sāk ar tīru, baltu lapu, kurai gleznojot atdod visas tās sajūtas, kas ir viņā – mīlestību, sāpes, skumjas, tā brīža varēšanu un nevarēšanu – visu. Un atdod to mūsu vērtēšanai un sapratnei.” Apsveicējos bija arī kolēģi kultūras darbinieki, Tukuma teātra ļaudis, kuru virsvadību kā režisore Ivonna ir uzņēmusies, arī studijas «Bohēmistes» vadītāja Ingemāra un studijas dalībnieces, un daudzi citi, apliecinot to, ko mākslinieki nebeidza atkārtot, – ka tieši kopā būšana ir tas, kas dod spēku būs pacietīgam un radīt.
Vairāk par kultūras notikumiem novadā lasiet otrdienas, 8. novembra laikrakstā ŠEIT=============>>>>>>>>>
