Nekad tev nenoberzt no pirkstiem
tā tauriņa spārnu putekšņus,
kas mira tavā rokā.
Un mani vārdi
nebeigs vēsmot
ap tavām lūpām.
/Astrīde Ivaska/
Svētdien, 7. augustā, Astrīdei Ivaskai (07.08.1926 – 24.03.2015) 90. dzimšanas diena. Dzejnieks Jānis Peters viņu uzskata par dižāko no mūsu kādreizējām trimdas dzejniecēm. Ikreiz, kad viņa ienāca zālē, kurā J. Peters tobrīd vadīja kādu sarīkojumu, viņš teica: “Mūsu notikums tikko ieguva pilnīgi citu dimensiju, jo mums pievienojās mūsu dižā dzejniece Astrīde Ivaska.” Viņa tiešām bija īpaša – dzejā, pasaules uztverē, savā dzīves stilā, un patiesi – arī domāšanas dimensijā. Kopā ar savu vīru Ivaru par saviem draugiem viņi varēja saukt tik daudzus no lielākajiem pasaules 20. gadsimta 70.-80. gadu literātiem, pateicoties viņu veidotā žurnāla «World Literature Today» aktivitātēm. Arī vēlākos Nobela prēmijas laureātus Česlavu Milošu un Gabriēlu Garsiju Markesu. Dzejniece ar pasaules elpu, kurai reizē tik būtiska bija viņas Latvija, viņas latviešu valoda, viņas Rīga un arī viņas Lestene. Līdz pašam pēdējam brīdim viņa saglabāja savu eleganto dzīves svinēšanas stilu, dāvāja no sevis tik daudz savai tautai un valstij. Jā, ko gan viņa mums nolasītu savā īpašajā dzimšanas dienā? Brīdī, kad vasara jau pāri pusei? Varbūt, šo:
Es braucu pie vasaras ciemā kā pie vecmāmiņas.
Tur Baltā baznīca slien zaļu torni,
flokši plaukst zem pakšiem,
un istabās ož pēc tīkliem.
Es braucu pie vasaras ciemā, mani tur gaida,
zemenes jau sārto, jāņzāles palo grāvjos,
siens metas pļaujams, gailenes sadīgušas kāpās.
Es braucu pie vasaras ciemā, vienīgi vilciena logi
neļauj pieskarties, paskrieties pretī,
apkampties: Lūk, kā mēs mīlējamies!
Es braucu pie vasaras ciemā, man jāpasteidzas!
Ai, vilciens pabrauca vasarai garām
un neapstājās.
