«Durvīs» Treijas gleznas un Daiņa keramika

Rīt, 13. jūlijā 12.00, Tukuma Mākslas galerijā «Durvis» atklās gleznotājas Ingemāras Treijas un keramiķa Uģa Daiņa kopizstādi. Atstājot intrigai svaigi kurinātā cepļa devumu, uz sarunu aicinājām I. Treiju pastāstīt par to, kādi darbi būs redzami izstādē.

Rīt, 13. jūlijā 12.00, Tukuma Mākslas galerijā «Durvis» atklās gleznotājas Ingemāras Treijas un keramiķa Uģa Daiņa kopizstādi. Atstājot intrigai svaigi kurinātā cepļa devumu, uz sarunu aicinājām I. Treiju pastāstīt par to, kādi darbi būs redzami izstādē.

I. Treija:

– Ņemot vērā, ka šī izstāde būs paralēli divām citām – Jūrmalā un Jelgavā, tad šajā būs ziedi. Ziedi kā sagatavošanās lielākai kompozīcijai, jo manas ieceres ir lielas figurālas kompozīcijas – ziedi ir kā šo darbu fragmenti. Ja uzdāvināts ziedu pušķis, ko grēks neuzgleznot, tad tas top kā atsevišķs darbs. Grūti pateikt, kāpēc, bet glezniecībā mani vairāk interesē cilvēki, taču patīk arī ziedi un pilsēta; ir arī daudzi portreti.

– Bet ja mēģinātu uzgleznot musulmaņu sievietes portretu, kur no sejas redzamas tikai acis?…

– Jā, ja būtu ļoti skaists lakats… Tomēr visam laika par maz; tad jāiet pensijā.

Izstādē būs ziedu gleznojumi, bet pastāstiet par fonu – ko izvēlaties gleznot fonā?

– Konkrētai bildei ir konkrēta doma. Darbā ar rozēm sākotnējais impulss bija renesanses glezniecība. Ķieģeļsarkanais kopā ar gaiši zilo un dzelteno – skatījos un iedvesmojos no Džoto, Mozačo un citiem tā laika mākslinieku darbiem. Tāpēc arī fonā renesanses laika raksti, bet peonijām laukums bija tukšs un vienkārši mēģināju to aizpildīt ar ģeometriskiem krāsu laukumiem pretstatā ziedu vijīgajām formām. Tagad ir tā, ka fonam pievēršu aizvien mazāku uzmanību – manis pēc tā varētu vispār nebūt. Bet skolā mācīja, ka darbam jābūt pabeigtam – aizgleznotam visās vietiņās, lai gan īstenībā viss atkarīgs no mākslinieka ieceres.

– Kas pašu saista ziedu kompozīcijās?

– Man svarīga krāsa. Apzinos, ka mērķtiecīgi esmu gājusi uz krāsu saskatīšanu. Skolniekiem stāstu, ka sarkanam ābolam ir zaļa ēna, un tagad to arī redzu. Studiju sākumā tas šķita pilnīgs stulbums, taču 50 gados acs uztrenējas tā, ka tiešām sāc to saskatīt. Nereti ikdienā sevi pieķeru, ka redzu ļoti īpatnējus krāsu salikumus; varu kaifot, vienkārši redzot rozā dīvānam violetu ēnu. Tas mani dara brīvu, un tāpēc gleznoju tā, kā redzu. Tam klāt nāk arī emocijas un noskaņas…

Vents Dubrovskis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *