Britu leģendārās teātra apvienības “Forced Entertainment” dibinātāja, rakstnieka un skatuves mākslinieka Tima Etčelsa neona un LED apgaismojuma darbus raksturo interese par valodas pretrunīgo dabu, ātrumu, skaidrību un izteiksmību, ar kādu valoda spēj nodot stāstu, ideju vai attēla vēstījumu, kā arī valodai piemītošo tieksmi radīt plašus nenoteiktības un neskaidrības laukus. Izmantojot vienkāršas neonā atveidotas frāzes, Etčelss veido miniatūrus stāstījumus, neskaidrības, neveiklības, pārdomu un tuvības brīžus dažādās sabiedriskās vietās.
Publiciste Santa Remere, teātra veidotājs Jānis Balodis, dejas tekstu autore Inta Balode un dzejnieks Kirils Ēcis šovasar piedalījās Etčelsa tekstveides meistarklasēs, kuru laikā, transformējot tekstu un pašu valodu, atbrīvojot no teatrāliem uzslāņojumiem, padarot vārdus, to skanējumus, nozīmes un svešādi atpazīstamus virknējumus, reflektēja par aktuālām tēmām un vērtībām mūsdienu sabiedrībā. Katrs no māksliniekiem nonāca pie sava īpašā pilsētai un tās iedzīvotājiem veltītā mākslas darba.
Projekts “Pateikts neonā” no š.g. augusta līdz oktobrim norisinājās Rīgā, taču novembra vidū trīs no pieciem darbiem devušies ceļojumā uz Tukumu, Aizputi un Rēzekni. Divas instalācijas joprojām aplūkojamas galvaspilsētā.
Objekti un to atrašanās vietas:
Kirila Ēča darbs “kā iemācīties nemest ēnu?” / topošajā starptautiskajā kultūras un mākslas centrā Tukku Magi, Pasta ielā 26, Tukumā
“Iemācīties līdzās pastāvēšanu, kas nav balstīta sāncensība. Iemācīties dalīšanos telpā, kas nav balstīta distancē. Iemācīties patstāvību, kas nav balstīta cita nepatstāvībā. It kā būt un reizē nebūt. It kā būt gaismā un reizē nemest ēnu. “ (Kirils Ēcis)
Santas Remeres darbs “MĪĻĀ SIRDS” / Linmeijera nams, Pasta iela 6
““MĪĻĀ SIRDS” ir vārdi, kas pievelk un atgrūž. Tie var paust tēvišķu vai mātišķu gādību, bet vienlaikus liek šaubīties par nolūku, ar kādu otrs pie tevis vēršas. Ar “MĪĻĀ SIRDS” ārsts iesāk slikto vēsti vai priekšnieks pārmetoši aizrāda darbiniekam, bet pat tad šī uzruna kaut kādā dīvainā veidā liek justies vajadzīgam. Aiz šiem vārdiem bieži vien nekas tālāk neseko, tie ir kā pastāvīgi tumsā ieslēgts atgādinājums, ka viss var mainīties – gan uz labo, gan slikto pusi.” (Santa Remere)
Jānis Balodis “mums ir kaut kas kopīgs” / Rēzeknes teātris “Joriks”, Atbrīvošanas aleja 97, Rēzekne
“No Ziemeļu rajona pa Atbrīvošanas aleju ar vecmammu es gāju uz centru.
Rēzeknes upē, brienot pēc kuģīša, sagriezu kāju.
Vecmammas pagalmā bija Dima, no kura baidījās daudzi, it īpaši tie, kuri runāja latviski. Man nav tagad sanācis vairs satikt Dimu un pajautāt no kā baidījās viņš? Un no kā baidās viņš tagad? Es domāju, ka mums būtu kaut kas kopīgs.
Šī neona zīme ir mēģinājums palūkoties vai meklēt to, kas mūs jebkādā veidā vieno. Meklējumu mērķis nav par vienojošo ņemt tikai gaišo un priecīgo. Tas drīzāk ir piedāvājums ļaut vienojošā meklējumiem vest tur, kur tie grib vest. Rast gan skumjus, gan muļķīgus, gan neveiklus, gan varonīgus, gan gļēvus, gan aizkustinošus savstarpēji vienojošus notikumus.” (Jānis Balodis)
Inta Balode “mēs tieši tāpēc satikāmies” / Āgenskalna tirgus, Nometņu iela 64, Rīga
“Tirgus ir vieta, kur Rīga satiek visu Latviju. Veltījums visiem tiem lauciniekiem, kuri ceļas pirms saules lēkta, lai savus izlolotos lauku labumus vestu rīdziniekiem. Arī tiem lauciniekiem un rīdziniekiem, kas saullēktu vienmēr noguļ. Veltījums tiem, kas saviem mīļajiem Stradiņa slimnīcā nes kārumiņus, čības un naktskreklus no Āgenskalna tirgus. Deviņdesmitajos tā bija vienīgā vieta apkārtnē, kur bija cerība atrast kāroto. Un pardevēja godīgi palūkojās man acīs un teica: “Man šķiet, jums nevajag to biezpiena sieriņu.” Veltījums visiem tiem, kas dzīvē ne par ko nesatraucas, jo zina, ka visas satikšanās ir ar mērķi. Nevar notikt nekas tāds, kas nav paredzēts. Un arī tiem, kas zina, ka viss ir tikai pašu rokās. Ja nepiecēlies un neizvilkies, tad nežēlojies, ka tā arī nekad nesatikies.” (Inta Balode)
Tims Etčelss “Kad tu šo lasi” / Miera iela 39
Tima Etčelsa mākslas darbs “Kad tu šo lasi” aicina lasītāju nodoties domāšanas eksperimentam, vienlaikus reflektējot par pagātni un iztēlojoties nākotni. Mākslas darba radītais teksts atveidots sarkanā un zilā krāsā, kas savijoties rada rotaļīgu vizuālu saspēli un tādējādi uzsver tekstā ietverto vārdu spēli un dažādos iespējamos lasījumus. Darbs veidots sadarbībā ar LJTI un Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ilggadējo māksliniecisko vadītāju Gundegu Laiviņu.
Tims Etčels par savu darbu saka: “Mākslas darba pamatā ir sarunas par Latviju, Rīgu, tās sarežģīto un vienmēr klātesošo vēsturi, kā arī šī brīža situāciju, kas ietiecas nākotnē. Es vēlējos radīt darbu, kas atspoguļotu dinamisko “spriedzi” pilsētā un tās iedzīvotājos, kam jāsaskaras ar šo vienlaicīgi līdzas pastāvošo realitāti, un kam jāspēj skatīties pagātnē un nākotnē vienlaicīgi. Nākotnes un pagātnes tēma var būt ļoti cieši saistīta ar mūsu personīgo pieredzi, bet tā parādās arī sabiedrības atmiņā un politiskajā situācijā. Tāpat kā daudzi mani darbi, arī “Kad tu šo lasi” ir atvērts, poētisks ielūgums pilsētvidē, kas paredz, ka sastapšanās ar katru cilvēku, kas to pieņems, būs citādāka.”
Pateicamies par sadarbību “Tukku Magi” Tukumā, Linmeijera nama saimniekiem Aizputē, Rēzekne teātrim “Joriks”, Āgenskalna tirgum, Miera ielas 39. nama īpašniekiem, frizētavai-lasītavai “Melnais knābis”, Oskaram Plataiskalnam un visai SIA “Dekorāciju Darbnīca” komandai. Projekts “Pateikts neonā. Latvija” ir guvis Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu mērķprogrammā “KultūrElpa”.
