Andris Kopiņš visu sava darba mūžu kopj sporta lauciņu. Nepilnus divus gadus Zantē par sporta skolotāju strādājis. Tad Lauktehnikā – par sporta metodiķi un līdz šim laikam – Tukuma pilsētas Sporta un atpūtas kompleksa vadītājs.
– Tu biji, esi un arī būsi dzīves viducī. Sporta kompleksā izauguši un aug čempioni. Cilvēki te fizisko rūdījumu gūst. Daudzi tagad runā: "Tagad slikti, sports iet uz grunti, mūsu jaunībā, tad bija…" Kā ir patiesībā? (Ar A. Kopiņu sen strādājam kopā Lauktehnikā. Sportojām. Norunājām – nejūsoties).
– Ir jau gan tā, gan ne tā. Daļa jauniešu aiziet pa vieglāko ceļu. Jaunas tehnoloģijas, internets. Mums kompleksā ir publiskais interneta punkts. Atnāk puisītis. Pakāpjas uz ķeblīša, lai aizsniegtu datoru, un stundām tur urķējas. Sports viņam ne īpaši – ne kājām, ne rokām. Bet ir arī, kas sporto ar sirdi un dvēseli.
– Lauktehnikas laikā sports bija "masoviks". Jauni vai veci – sportoja. Vai tolaik tas bija "ķeksīša", piespiedu sports?
– Arī piespiedu kārtā veicināts. Dažādas sociālistiskas sacensības, nolikumi, punkti. Punkti arī par sportu. Punktus pieskaitīja arī tiem, kuri dzīvokļu rindu veicīgāk virzīja uz priekšu. Nemaz nebija slikti. Cilvēki izkustējās. Varbūt tieši tā mums pietrūkst.
– Tavuprāt "ķeksīša" sports cilvēkiem par labu vien nāca?
– Noteikti. Atceries sporta aktivitātes Lauķenē. Arī vēl tagad daudzi no bijušajiem iet pa sporta taku. Piedalās veterānu sacensībās. Tautas sportā nozīmīgas bija GDA (Gatavs darbam un aizsardzībai) daudzcīņas sacensības. Tur bija nepieciešama vispusība, ikdienas rūdījums. Nācās skriet, slēpot, granātu mest. Ikdienišķas nodarbes.
– Lauktehnikas sporta pasākumos piedalījās dalībnieku simti kopā ar saviem ģimenes locekļiem.
– Krosu skrēja, slēpoja un tad vēl vasaras sporta svētki dabā. Buses pilskalnā, pie ezera. Tie bija svētki divu dienu garumā. Visi dzīvoja teltīs kopā ar ģimenēm. Pasportoja, paballējās arī. No kājām jau neviens akurāt nekrita.
– Sporta kompleksa telpa radusies, pateicoties Lauktehnikai. Tāds, kāds bija, komplekss ir vēl šodien. Nekas klāt nav nācis.
– Mums pašiem iesākumā nekā nebija. Krosu skrējām, slēpojām Gailīšu mežā, bet vieglatlētikā mačojāmmies tagadējās E. Birznieka-Upīša pamatskolas un Tukuma Raiņa ģimnāzijas sporta laukumā. Radās doma uzbūvēt pašiem savu sporta laukumu. Iesākumā – pieticīgu. Pārvaldniekam Rolandam Balodim bija liela dūša: "Mēs varam un uzbūvēsim pilsētā dižāko sporta bāzi!" Tā arī notika. Bija gatavs projekts peldbaseinam. Vēl pāris gadu līdz atmodai un…
– R. Balodis pats bija sportists, sporta fans?
– Nē, vienkārši domājošs cilvēks. Viņš sportu visvisādos veidos atbalstīja. Neko nežēloja. Jā, arī, lai kaimiņu acīs padižotos, bet, pirmkārt, jau tālab, lai pie sevis pieturētu darbiniekus. Tolaik darbs mētājās uz katra stūra. Ej, kur acis rāda! Visur darbs priekšā.
– Tā laika jaunatne, viņu bērni, mazbērni turpina sportot?
– Sporto, bet krietni mazāk. Pat esmu izbrīnīts – šķiet, tautas te, Lauķenē, kļuvis mazāk. Mikrorajonā dzīvojošie no laika gala sporta nodarbēs ir neaktīvi. Sportotāji sabrauc no centra ar mašīnām. Atved bērnus. Dāmas nāk uz aerobiku. Vietējos reti redz sporta nodarbēs.
– Telpas vairāk, mazāk noslogotas nekā pirms 20 gadiem?
– Vairāk noslogot nav iespējams. Laika ir tik, cik ir. Cilvēku, kas apmeklē zāli, skaits ir sarucis. It īpaši pēdējo gadu laikā. «Snickers», «Vejmārs» vairs savējiem zāli neuzsauc, un viņi vairs nenāk, nesporto. Tagad topā individuālie: 10, padsmit jaunieši sametas kopā, izīrē zāli. Spēlē voleju, basīti.
– Tas taču – labi.
– Protams. Gribētu, lai vēl vairāk zāli aizpilda brīvajos vakaros.
– Kad ir tie brīvie vakari?
– Darba dienās pēc 21.00, bet par to ir jāsazvanās, jānorunā.
– Cik tas maksā?
– Septiņus latus stundā. Dušas, ģērbtuves – viss sporta mīļotāju rīcībā. Ja uz desmit cilvēkiem paņem zāli, domāju, ka 70 santīmi katram nav daudz.
– Futbols pie jums topā, bet vieglatlētikas sektori stāv dīkā…
– Garlaicīgi taču vienatnē neskaitāmas reizes mētāt pīķi (šķēpu – aut.), skriet apkārt laukumam. Futeni bariņā uzspēlēt – cita lieta. Un galu galā no jaunajiem futbolistiem sanāks labi vieglatlēti, basketbolisti un dažādu citu sporta meistari. Futbols, skriešana ir visa pamatu pamats.
– Tagad visis brēc – krīze klāt! Ar sportu cauri? Bēdu ieleja! Ko nu?
– Tie, kas te nāca, nāks un sportos. Jā, ir daļa jauniešu, kas te vakaros bumbiņu laukā grozos pamētā: paņem bumbu, iemet, aiziet apsēžas, uzpīpē un pēc laika atkal iemet… Apkopēja no rītiem vāc pudeles, skārdenes. Būtu tak sametuši tos latiņus un sportojuši pa īsto! Bet ir arī citi jaunieši, kas brauc no pilsētas un spēlē strītbolu slapjām mugurām. Un, ja tā pārliek, vai labajos laikos, kad viss bija bez maksas, visi sportoja, mācījās?! Tagad? Sporta komplekss ir atvērts ikvienam. Stadiona vārtiņi – arī vaļā.
