Tā apgalvo divdesmitgadīgais puisis no Tukuma Renārs Ralfs Slišāns, kas šobrīd mācās un trenējas Amerikas Savienotajās Valstīs. Īsi pirms gadu mijas jauno hokejistu aicinājām uz neliela neklātienes sarunu par to, kā un kāpēc viņš nolēmis savas hokeja prasmes nostiprināt tik tālu no mājām un ar ko jārēķinās tiem jaunajiem censoņiem, kas vēlētos sekot viņa piemēram.
Iesākumā nav bijis sajūsmā
Uz pirmo hokeja treniņu Tukuma ledus hallē Renāru, kad viņam bijuši 11 gadu, aizvedusi mamma Agnese Matvejeva. Pats atzīst, ka tas ir salīdzinoši vēlu, vēl jo vairāk tāpēc, ka hokejs interesējis jau krietni agrāk. “Parasti skatījos spēles televizorā, video no «NHL» datorā. Tā kā arī mans brālēns Aigars Vilmanis spēlēja hokeju, viņš pierunāja arī mani piedalīties. Teikšu, kā ir, – sākumā īsti nepatika, jo nebiju tas labākais slidotājs un bija tiešām grūti,” neslēpj jaunietis. Bet viņš nepadevās, turpināja trenēties, līdz viss sāka sanākt. “Spilgtākās atmiņas par to laiku man noteikti ir brauciens uz pirmo turnīru ārpus Latvijas. Tas notika Slovākijā. Kā arī nedēļas nogale, kurā aizvadījām divas spēles un iespējām uzvarēt kanādiešu komandu.”
Nosūta e-pastu uz Ameriku
Jau trenējoties Tukumā, kā jau ikvienam hokejistam, Renāram bijis sapnis, ka kādu no sezonām varētu paspēlēt arī kaut kur pāri okeānam. Un kādā no vakariem, sērfojot internetā un meklējot informāciju par jauniešu hokeja līgām ASV, uzdūries informācijai, ka tieši tobrīd viena no komandām meklē jaunus spēlētājus. “Tobrīd man bija sešpadsmit, pirmais gads vidusskolā. Tomēr, izlasot rakstu, pie sevis nodomāju – kas nemēģina, tas arī nevinnē, tāpēc arī nosūtīju e-pastu komandai «Motor City Hawks».» Un nepagāja ne pāris dienu, kā Renārs saņēma atbildi, kura vēstīja, ka komanda ļoti priecātos, ja viņš varētu tai pievienoties jau nākamajā sezonā. Un tad pienāca brīdis, kad tas bija jāpasaka mammai…
Un sezona pastiepjas…
“Sākumā mamma pat negribēja ticēt un domāja, ka es tikai jokoju. Bet, laikam ejot, kaut kā izdevās viņu pārliecināt un arī pierunāt uz šo pasākumu. Tā nu nolēmām – piepildīsim manu sapni un aizsūtīsim mani uz ASV,” stāsta Renārs. Noruna bijusi, ka ASV tiek pavadīta viena sezona, bet pēc tās puisis atkal atgriežas mājās. “Sezonas laika turpināju mācības (tālmācībā, protams) Tukuma Raiņa ģimnāzijā un 2016./17. mācību gadā un sezonā atkal atgriezos Tukumā,” skaidro Renārs. Tomē āķis jau bija lūpā un gribējās Amerikā iesākto turpināt, tāpēc pat divas reizes vecis ceļu turp un atpakaļ, lai piedalītos tā sauktajos hokeja «showcase», kur spēli novērtē profesionāļi jeb hokeja skauti un lemj par to, vai pēc turnīriem spēlētājiem piedāvāt spēlēt kādā no komandām. Renārs saņēmis vairākus šādus piedāvājumus, bet, kad izdevies pierunāt mammu iesākto turpināt, arī 2017./18. sezonu viņš aizvadījis «Motor City Hawks» sastāvā.
Pateicība ģimenei un trenerim
Drīz vien pēc atgriešanās Renārs saņēmis arī vairākus piedāvājumus no ASV koledžām un, vasaras laikā visu izvērtējot, nolēmis, ka pieņems Rochester College (Ročesteras koledža) piedāvājumu. Tas automātiski paredz arī to, ka puisis spēlē Ročesteras koledžas ACHA 1. divīzijas hokeja komandā. Pats Renārs saka: “Ceļš līdz šai vietai nebija viegls. Man kā spēlētājam bija jāiegulda daudz smaga darba un bija vajadzīgs liels ģimenes atbalsts. Tagad, kad esmu sasniedzis savu mērķi un spēlēju koledžas hokeju, varu teikt lielu paldies mammai, tāpat brāļiem, vecvecākiem un, protams, krusttēvam. Un arī manam pirmajam trenerim Jānim Svitiņam, kurš palīdzēja man attīstīties hokejā.”
Vairāk lasiet otrdienas, 8. janvāra, laikrakstā ŠEIT=>
bruh