Nedaudz apdomājies, Edgars ar pārliecību saka, ka, ejot uz mērķi, jau varot ieguldīt maksimālo, censties līdz pēdējam un darīt visu pēc vislabākās sirdsapziņas, bet tāpat gala vārds esot liktenim – kā tas katram būs lēmis, tā arī notikšot, neatkarīgi no citiem apstākļiem vai ieguldītā apjoma… Taču, lai arī ko nedomātu vai neteiktu par likteņa varu, zinātāji neļaus samelot – Edgara pašpaļāvības un arī panākumu pamatā noteikti ir viņa apņēmīgais raksturs un smagais ikdienā ieguldītais darbs. Un, iespējams, tieši tādēļ arī liktens viņu ir atalgojis ar dažādiem, arī ar visaugstākās raudzes apbalvojumiem un tituliem, tādiem kā divkārtējais pasaules čempions MMA «Loong FC» (Ķīnā), «Superior FC» (Vācijā), jau iepriekš minētais pasaules čempiona statuss «Karate Combat», deviņkārtējs Latvijas čempions un pieckārtējs Baltijas čempions karatē. Un kā informē Sherdogs jeb oficiālā jauktās cīņas mākslas (MMA – Mixed Martial Arts) reitingu lapa, Edgars no divdesmit cīņām ir izcīnījis 15 uzvaras (patiesībā – 16), un septiņas no tām ir iegūtas ar KO/TKO jeb tehnisko nokautu vai nokautu.
Paldies Brūsam Lī, vecmāmiņai un mammai
Vaicāts par to, kad un kā izlēmis pievērsties cīņas sportam, konkrēti – karate, Edgars stāsta:
– Vecmāmiņa mani aizveda uz karatē paraugdemonstrējumiem tepat Tukumā. Tas bija 1998. gadā, kad man bija septiņi gadi. Toreiz karatē pulciņš darbojās Rīgas ielā, kur agrāk bija viesnīca (Šobrīd – PII «Ķipars». – Red.) un treniņus vadīja Aleksandrs Stoļarovs. Man uzreiz iepatikās, gribēju ar to nodarboties. Iespējams, biju jau propagandēts no televīzijas raidījumiem, kuros regulāri varēja redzēt Brūsu Lī, Džekiju Čanu un citus cīņas mākslas demonstrētājus dažādās filmās. Tās skatījos mājās kopā ar vecākiem. Tāpēc man tas viss interesēja, arī pirms šo treniņu apmeklējuma. Ātri vienu jau sāku startēt arī sacensībās, ja nemaldos, pirmās bija pēc viena mēneša treniņiem un turpmāk – gandrīz katru nedēļu. Taču tādas pirmās nopietnās sacensības bija 2000. vai 2001. gadā, kad Latvijā notika Pasaules čempionāts karatē. Manā svara kategorijā startēja ap 80 dalībniekiem un es aizvadīju kādas sešas cīņas, rezultātā iegūstot trešo vietu. Pirms tam jau biju kaut kur startējis, medaļas jau šādas tādas arī bija, bet šī bronza, tā teikt, karjerā bija pirmā nopietnā medaļa.
– Un kas mudināja sportošanu turpināt arī tad, kad bijis sasniedzis kritiskos tīņa gadus, kad daudzi jaunieši izvēlas iepriekšējām uzcītīgajām nodarbēm atmest ar roku?
– Noteiktu jau tas, ka šķita, – man sanāk. Redzēju, ka varu izcīnīt medaļas. Sāku apsvērt domu par profesionālu sportista karjeru, bet, protams, arī man pusaudža gados gribējās sportošanu pārtraukt. Sāka vairāk interesēt citas lietas, gribēju kaut ko citu pamēģināt, arī paslinkot. Bet šeit lielu lomu nospēlējam mamma, viņa man tā uzreiz neļāva aiziet no treniņu grupas, teica, lai tik saņemos un vēl turpinu. Gan piebilda: ja nu galīgi vairs nevarēšu, varēšu iet prom. Tas posms pārgāja un es paliku, turpināju un esmu tur, kur esmu. Paldies mammai!
Vairāk lasiet otrdienas, 8. oktobra, laikrakstā, ŠEIT=>
