Neskatoties uz to, ka treniņi telpās un arī ārpus tām ir atcelti, visu jomu speciālisti rekomendē šajā laikā turpināt kustēties, tādējādi uzlabojot gan savu fizisko, gan arī garīgo stāvokli. Tas, savukārt, ļaus uzlabot kopējo imunitāti, tādējādi ļaujot izvairīties no dažādiem vīrusiem. Pirmais jau, ko varam darīt, ir vienkārši doties pastaigās, sākumā īsākās, bet ar laiku – jau aizvien garākas, bet ja vēlaties pastaigai piedot papildu sparu un labumu, varat sākt nūjot. Lai uzzinātu, kā tad pareizi to darīt un ko vajadzētu zināt, pirms uzsākt nūjošanu, sazinājāmies ar šīs nodarbes entuziasti, tukumnieci Aivu Rupeiku.
Vēlme sevi attīstīt
Šobrīd jau Aiva vairs īsti neatceras, kā līdz nūjošanai nonākusi, taču ar sportu viņa mazāk vai vairāk ir nodarbojusies jau kopš pusaudzes gadiem. “Visu savu apzinātās dzīves laiku, jau no pusaudžu gadiem nodarbojos ar vieglatlētiku. Bija arī salīdzinoši labi rezultāti. Tad vēlāk bija dejas, tad trenažieri, vārdu sakot, kaut ko visu laiku darīju, kustējos, bet pēc tam… Nezinu pat, kāpēc un kas notika, bet sāka aktīvajām nodarbībām pietrūkt laika.” Aiva aktīvo kustēšanos uz kādu laiku nolika, kā pati saka, malā; pirmkārt, jau darba dēļ, bet otrkārt 2009. gadā viņa devās bērniņa kopšanas atvaļinājumā. Un to nu katra mazuļa vecāki pateiks, ka bērns atstāj laiku tik, cik… atstāj… Taču dzīve mājās kopā ar mazuli, daudzām sievietēm un arī Aivai, izrādījās laiks, kurā rodas vēlme pilnveidoties, lai attīstītu sevi. Un jāteic šī ideja un vienlaikus vēlme mājoja prātā vairākus gadus, bet līdz pat 2016. gadam tā arī netika realizēta, līdz… ”Visai apzināti nonācu Uguns skolas nometnē. (Tā ir tāda kārtīga attīstošā nometne, darba nometne, kur jāstrādā ar sevi.) Un tad nu tur trīs dienu laikā pēc pilnas programmas sazemējos; izvirzīju mērķus, nonācu līdz savām vēlmēm, bet tam visam jau bija aizmetņi iepriekš, jau tad, kad man piedzima bērniņš. Bija man toreiz tā sajūta, ka es taču varu darīt, ko vien gribu – varu mācīties, varu mācīt citus… Jau tad biju iedomājusies, ka gribētu apgūt trenera prasmes. Gribēju izglītoties vispirms, lai pati zinātu, ko un kā pareizi darīt, bet tajā laikā viss nobremzējās, baidījos, ka neizdosies, neticēju sev… Savukārt nometne man to visu atsauca atmiņā; sapratu, ka biju, kā saka, pati sev norāvusi nelielu rokas bremzi…Tad nu nolēmu to palaist vaļā, pārkāpt savas pašizdomātās robežas un tad ar maziem solīšiem, bet – neatlaidīgi uz priekšu!”
Virpirms jāapzinās iespējas
Viens no svarīgiem aspektiem, ko sarunas laikā min Aiva, ir nepieciešamība apzināties reālās iespējas. “Es apzinājos savu vecumu, apzinājos savas finansiālās un fiziskās iespējas, kā arī sāku domāt, ko es varu sevis labā darīt, lai pēc iespējas ilgāku laiku varētu pilnvērtīgi funkcionēt. Un, lūk, tajā brīdī arī nonācu pie nūjošanas. Es arī skrēju (un joprojām skrienu), bet es nevaru noskriet trīs stundas, taču varu trīs stundas nonūjot!”
Bet, uzsākot šīs nodarbības, Aiva vispirms meklējusi iespējas, kur apgūt nūjošanas pareizo tehniku. “Vispirms es apmeklēju nūjošanas gidu un instruktoru seminārus Latvijas tautas sporta asociācijā (turpmāk – LTSA). Šī asociācija arī organizē visu veidu sacensības nūjotājiem. Pēc šo kursu beigšanas sapratu, ka vajag vēl kaut ko. Tad nu iestājos Latvijas treneru tālākizglītības centrā, atkal dabūju izglītības dokumentu. Bet ar to vēl viss nebeidzās. Pēc tam kārtoju eksāmenu, lai iegūtu sporta speciālista C kategoriju (jo man nebija augstākās izglītības sporta jomā) ar tiesībām strādāt par nūjošanas treneri.”
Plāšāk intervija ŠEIT
