Nebijis notikums – pilsētu kari Tukuma ringā!

Jau šo sestdien, 24. oktobrī, Tukuma ledus hallē norisināsies vēl nebijis sporta cīņu pasākums – «War of the Cities: Tukums Vs. Riga» (no angļu val. – pilsētu kari: Tukums pret Rīgu), ko organizē cīņas sporta organizācija «WFCA Baltic» un Baltijas boksa līga. Lai noskaidrotu, kas īsti notiks sestdienas vakarā, redakcijā uz sarunu aicinājām «WFCA Baltic» sabiedrisko attiecību speciālistu Jāni Eisaku.

– Pastāstiet, kā un kāpēc radās ideja par šādu pasākumu?

– Ideja radās aptuveni pirms 10 gadiem, brīdī, kad pats sāku aizrauties ar cīņas sportu. Nejauši iekļuvu kikboksa treniņos pie Aleksandra Taputa, kurš arī piedalīsies šajā pasākumā pēc četru gadu pauzes. Patiesībā viņa pielaušana uz šo šovu ilga… piecas minūtes. Īsi un konkrēti jautāju: "Klau, būs cīņas Tukumā. Piedalīsies?" "Tukumā? Dod piecas minūtes pārdomām." Pēc mirkļa atskan zvans: "Esmu gatavs." A. Taputs un karatists Artūrs Rancāns bija tie, no kuriem iedvesmojos. Esmu tāds pats entuziasts šajā sfērā kā viņi.

Pirms diviem gadiem iesaistījos cīņas sporta organizācijā «WFCA Baltic», kur viens no tā dibinātājiem Latvijā ir spēcīgākais MMA (cīņas bez noteikumiem) cīkstoņiem, kandavnieks Mārtiņš Egle un Vjačeslavs Ofsjaņņikovs. Savulaik viņi iepazinās Holandē, kur abi dzīvoja un trenējās. Latvijā viņi izveidoja organizāciju «WFCA Baltic» (mātes uzņēmums atrodas Holandē). Tieši pirms gada mums bija sanāksme, kurā izskanēja piedāvājums rīkot šādu pasākumu Liepājā vai Daugavpilī, abas pilsētas vēlējās to organizēt. Es ieteicu Tukumu, jo mums ir ļoti labi un daudz augstas klases sportistu. Būtībā šeit, Tukumā, cīņas sporta veids attīstās pagrabā, bet sasniegumi sacensībās – vieni no augstākajiem, pat izcili. Un mūsu sportisti ir gatavi saviem skatītājiem beidzot parādīt, kas viņi tādi ir, ko viņi pa šiem gadiem ir darījuši. Parādīt, ka ne velti puse no viņiem ir čempioni Latvijā, Eiropā, pasaulē. Sabiedrība ir tik vien kā dzirdējusi: "Kukulis bokseris? Ivanovs bokseris?" Bet kurš ir redzējis, kā viņi cīnās? Neviens. Ir dzirdējuši, lasījuši, ko viņi dara, ko sasnieguši. Gribētu teikt, ka vairāk vai mazāk baumu līmenī.

– Šoreiz cīņu duelī tiksies Tukums ar Rīgu…

– Pamatturnīrā katru pilsētu pārstāvēs seši dalībnieki, kas dažādās cīņas sporta disciplīnās cīnīsies viens ar otru: notiks trīs boksa cīņas, divi K-1 un viens MMA mačs. Būs arī viena iesildošā boksa cīņa, kurā tukumniekam Artūram Kadakam pretī stāsies ventspilnieks Jānis Smoļakovs, kas ir trīskārtējais Latvijas čempions boksā junioriem. Notiks arī supercīņa, par kuru šobrīd neko sīkāk nestāstīšu. Tas lai paliek intrigai…

Vēl ļoti interesanti, manuprāt, ir tas, ka Tukumā tiks izcīnīta Latvijas čempiona josta boksā pussmagajā svarā, kura kādreiz piederēja Latvijas izcilākajam bokserim Elvim Mihaiļenko. Par to cīnīsies mūsu Mārtiņš Kukulis, kurš ir pirmais šī svara kategorijā Latvijas reitingos, un rīdzinieks Andrejs Tolstihs, kas ir vairāku starptautisko boksa turnīru laureāts. (M. Kukulis ir divkārtējs starptautiskā boksa turnīra «Knīša kauss» uzvarētājs, pasaules vicečempions kikboksā, četrkārtējs Latvijas čempions kikboksā, Igaunijas atklātā čempionāta uzvarētājs u. c.) Tā būs cīņa 10×3 min.

Visi sportisti, kas piedalīsies sestdienas šovā ir titulēti, es teiktu, visi ir Eiropas līmeņa sportisti. Mazākais tituls ir Latvijas čempions. Šī nav pirmā reize, kad tukumnieki sacenšas ar rīdziniekiem, atšķirība ir tikai tā, ka šoreiz cīņas notiks Tukumā. Iepriekš gan ir bijis tā, ka, ja tukumnieks cīnās Rīgā, tad, ja nenokautē pretinieku, pēc punktiem viņam uzvaru neatdos. Tāda ir tā sistēma. Tagad ir citādāk – sportists ir savās mājās, neitrāli tiesneši. Marekam Lavrinovičam pretī stāsies Latvijas čempions tai – boksā Dmitrijs Kaļmus, Pāvelam Lotaham – Jevgeņijs Skukins, kas tikko kļuvis par Latvijas čempionu boksā, M. Eglem – Kalvis Gebauers, A. Taputam – Viktors Gricius, Latvijas čempions kikboksā amatieriem, Jurim Ivanovam – Aleksejs Potjomkins.

Šogad par vērienīgākajām cīņām tika nosauktas Liepājā notikušās «Milžu cīņas» boksā. Es teiktu, ka šobrīd mūsu pasākums cīņas sportā ir kļuvis par gada notikumu. Boksa mačus organizē Baltijas boksa līga, kura ir EBU (Eiropas boksa savienība) paspārnē. EBU ir nozīmīgākā boksa federācija Eiropā. «WFCA Baltic» atbalsta K-1 un MMA cīņas.

– Ir iecere, ka šis pasākums būs ne tikai vēsturisks, bet arī kļūs par tradīciju?

– Gribētos jau, lai šis turnīrs kļūtu par tradīciju. Pēc nolikuma «WFCA Baltic» iegūtais «Spēcīgākās pilsētas» tituls jāaizstāv gada laikā. Ja tas netiek darīts, tad tituls paliek vakants. No tā brīža par nākamā pasākuma organizatoriem var pieteikties jebkura cita pilsēta.

Kopumā cīņas sports Latvijā ir ļoti attīstījies. Reitingu augšgalā ir tieši tukumnieki, neskatoties uz to, ka mums nav tādu treniņzāļu, kādas būtu nepieciešamas. Olimpiskajiem sporta veidiem ir valsts finansējums. Amatieru bokss arī ir finansēts olimpiskais sporta veids, bet profesionālajā boksā jāiztiek ar pašfinansējumu.

– Kā tad tieši atšķiras amatieru un profesionālais bokss?

– Amatieru bokss – tas ir tikai nosaukums, tam nav nekāda sakara ar amatieriem. Profesionālajā boksā atšķiras noteikumi un finansējums. Amatieru bokss ir olimpiskais spora veids, tajā sportisti cīnās ar ķiverēm, ir četri raundi katrs pa divām minūtēm, cīņu cimdiem jābūt tādiem, kādus tos nosaka amatieru boksa federācija. Profesionālais bokss nav olimpiskais sporta veids, nav arī ķiveru un maksimālais pieļaujamais raundu skaits ir 12. Profesionālais bokss, manuprāt, vairāk ir šovbizness. Šajos pasākumos ir gaismas, mūzika, iznāciens. Amatieru boksā pārsvarā cīņas iznākums beidzas pēc punktiem. Profesionālajā cīkstoņi cenšas viens otru nokautēt. Profesionālais bokss ir it kā nežēlīgāks, bet tas ir skatāmāks.

– Vai šādas cīņas nekultivē agresivitāti? Turklāt – vai tās nav ļoti traumatiskas pašiem sportistiem?

– Jā, cīņas sports savā ziņā ir agresīvs, nežēlīgs, bet šie sportisti ir trenēti puikas, viņi zina, uz ko iet. Un, ja ir pārliecība par to, ko tu dari, tad arī bīstamība samazinās. Labāk lai puika atnāk uz zāli, nekā laiku pavada bezjēdzīgi. Jebkurš sports iemāca disciplīnu, ētiku, koordināciju. Jebkurā sporta disciplīnā notiek pilnveidošanās gan garīgi, gan fiziski. Mūsdienās jauniešiem ir problēmas ar koordināciju, lieko svaru, un sports, kā saka, palīdz arī dzīvē.

Lai gan, ja domājam par pašaizsardzību, es personīgi atbalstu karatē. Bokss ir vairāk sporta veids, ne aizsardzības māksla. Aizsardzības nebūs, ja nemācēsi neitralizēt sitienu.

– Ja reiz olimpisks sporta veids, ir noteikumi, tad arī cīņas ir mazāk traumatiskas, bet jūsu organizētās ir cīņas bez noteikumiem. Tātad – asiņaini skati ir garantēti!

– Bokss patiesībā ir piecas reizes bīstamāks nekā MMA (cīņas bez noteikumiem). To pierādījuši arī zinātnieki. Pirmkārt, boksā gada laikā ir vairāki nāves gadījumi. MMA pastāvēšanas laikā (oficiāli pasaulē kopš 1993. gada) nav reģistrēts neviens nāves gadījums un nevienas smagas, neārstējamas traumas. Boksā tās tiek konstatētas pastāvīgi, jo boksā tiek izdarīti ļoti daudz sitienu pa galvu, piemēram, 10 raundu laikā nemitīgi sportists saņem sitienus pa galvu. Bet MMA vairāk cieš rokas, kājas, iegūstamas dažāda veida kaulu traumas, sastiepumi, bet smagi lūzumi nav bijuši. Galvas traumu ir daudz mazāk. Tādā ziņā MMA ir drošāks par boksu. Var teikt, ka pēc katras boksa cīņas sportistam ir lielāks vai mazāks smadzeņu satricinājums. Galvai tā ir liela slodze un līdz ar gadiem tas noteikti iezīmējas arvien vairāk. Bet nav tādu sporta veidu, kuros nevar gūt traumas. Bīstamības ziņā cīņas sporta veidus pat neierindo 10 bīstamāko sporta veidu sarakstā. Ringā izejot, sportists ir sagatavots sitieniem, lielai fiziskai slodzei, bet, piemēram, futbolā futbolists negatavojas sitieniem pa kājām. Tāpat arī soļošanā soļotājs nevar paredzēt, ka uz skrejceļa būs kāds akmentiņš, un atliek tikai neveikli ar kāju uzkāpt, kad jau var gūt sastiepumu.

– Vai ir vecuma ierobežojumi, nodarbojoties ar boksu?

– Lai nodarbotos ar boksu un piedalītos šāda veida mačos, nav noteikts vecums. Protams, sportistam jābūt pilngadīgam. Un lielākais vecums ir tad, kad sportists to pats jūt fiziski. Ja viņš ir labā sportiskā formā, tad nav problēmu. Cīņas sporta veidos nav nekāda vecuma cenza, jo – kamēr sportists sevi trenē, viņš ir zenītā. Pēc 40, 50 gadu sliekšņa, protams, ir grūtāk. Organisms vairs tā neatjaunojas pēc traumām, kā, piemēram, jauniešiem.

– Vai ir jaunie cīņas sporta veida pārstāvji, kas nākotnē, jūsuprāt, varētu mūs pārsteigt?

– Jā, mums ir laba jaunā paaudze, un brīnumus mēs, manuprāt, varētu sagaidīt no Edgara Skrīvera (karatē do), Ivara Sedliņa (bokss), Vigo Liepas (bokss) un Edgara Budreikas (karatē). Domāju, ka šie jaunieši nodrošinās mums vietu Latvijas cīņas sporta elitē.