Līdzīgi kā skolas pošas mācību gadam, Tukuma karate klubs šo sezonu sāk izremontētās telpās. To svinīgā atklāšana vēl priekšā, taču kluba vadītājs Aleksandrs Stoļarovs vēlējās pastāstīt par iecerēm, protams, atskatoties uz jau sasniegto.
Galvenais ir saprast ideju
A. Stoļarovs:
– Savulaik Jelgavā, trenējoties karatē pie Alekseja Bistrova (šobrīd Latvijas Japānas karatē asociācijas vadītāja), abi ar brāli īstenojām viņa ideju – nodibinājām klubu «Baltais drakons». Klubs auga – atvērām filiāles Bauskā, Talsos un 1995. gadā arī Tukumā. Pamazām sāka veidoties spēcīga sportistu komanda, kas sacensībās startēja ar labiem panākumiem. 2002. gadā nodibinājām atsevišķu Tukuma karatē klubu. Šajos gados sasniegts daudz – pat nevaru uzskaitīt visus Latvijas čempionus; 2005. gada februārī tieši mūsu kluba pārstāvis Amirants Kavtaradze pirmo reizi Latvijas karatē vēsturē izcīnīja godalgotu 3. vietu Eiropas sporta karatē (WKF) turnīrā Grieķijā. Pēc tam ik gadu Eiropas mērogā mums bijuši labi rezultāti; kā labākos varu minēt Anastasiju Jakuņinu, Tomu Šteinbergu, Juriju Kondrašinu, Jeļenu Migunovu, Andri Kovaļevski, Viktoriju Rezajevu un daudzus citus. Droši varu teikt, ka šogad Dāvis Spriņģis vecuma grupā no 14 līdz 15 gadiem un svara kategorijā virs 70 kg ir labākais visā Baltijas reģionā. Šī gada jūnijā Eiropas kausa izcīņas turnīrā Bratislavā V. Rezajeva ieguva 2., bet D. Spriņģis – 3. vietu.
– Kāds tad ir panākumu noslēpums – talantīgi audzēkņi vai talantīgi treneri?
– Galvenais ir saprast ideju. Katrai idejai ir savs mērķis un ceļš, kā to sasniegt. No vienas puses vajag talantīgus bērnus, taču arī labus trenerus, apstākļus treniņiem un vecākus. Šo uzskaitījumu varētu turpināt – labi, ja ir sponsori, kas materiāli atbalsta. Tā no 2002. gada mums allaž palīdzējusi Tukuma pašvaldība, «Kurzemes ainava», SIA «Amatnieks» un citi.
– Bet vai tad Rīgā un Ventspilī sliktāki treneri vai materiālās iespējas, kāpēc tomēr tieši tukumniekiem sacensībās veicas?
– Katram trenerim ir savas kārtis – treniņu metodika atšķiras; viens vairāk iziet uz fizisko slodzi, cits – morāli psiholoģisko sagatavotību. Man galvenais ir panākt, lai audzēknis sāktu domāt.
– Pa kuru laiku cīņas laukumā domāt?
– Īstā māksla ir uzvarēt, vispār nekaujoties. Jebkurš huligāns, tāpat kā plēsoņa mežā, vispirms novērtē, vai spēs pieveikt upuri. Tas pats notiek cīņas laukumā. Un otrs – kautiņš ir kautiņš, ko nevar salīdzināt ar sportisku cīņu. Uz ielas pietiek kādam ar ķieģeli pa galvu iesist, un būsi uzvarējis, bet sportā tā nenotiek. Cīņa, tāpat kā futbolā vai basketbolā, notiek pēc zināmiem noteikumiem; mūsu cīņas stilā drīkst ķermenim sist ar visu spēku, sist arī pa galvu un izdarīt metienus, tomēr tehnikai jābūt tādai, lai netraumētu pretinieku; par traumēšanu tiek piešķirti soda punkti. Būtībā cīņa rit kā ļoti ātra šaha spēle – piemēram, sitot ar labo roku, zinu, ka pretinieks nolieksies uz labo pusi, bet tur jau mana kāja priekšā… Man ļoti paveicies, jo apmēram septiņus gadus braukāju pa dažādiem semināriem, kur trenējos kopā ar pasaulē pazīstamiem Skolotājiem. Lai paplašinātu pieredzi, esam apvienojušies ar Baltijas karatē klubu – mums ir vienots pasākumu plāns un treniņi, kuros piedalās klubu labākie sportisti; arī uz sacensībām dodamies kopā – tā jau šonedēļ brauksim uz čempionātu Ungārijā. Mūsu mērķis ir novembrī piedalīties Pasaules čempionātā Marokā.
Pie manis huligānu nav
– Būtībā karatē vispirms ir dzīvesveids un tikai tad seko sportiskie panākumi.
– Ko nozīmē dzīvesveids – vai karatistiem ir īpašs dienas režīms vai diēta?
– Tā vispirms ir disciplīna. Atnākot uz zāli, vispirms jāpaklanās savai izaugsmes vietai; jāpaklanās Skolotājam, un Skolotājs paklanīsies pretī, jo mēs viens otru cienām. Treniņi sākas ar iesildīšanos, bet pēc tam apgūstam dažādas cīņas tehnikas, un bērni jūt, kad viņiem sāk izdoties aizvien labāk; traumu praktiski nav. Tikai, kad meistarībā iegūta melnā josta, var runāt par dzīvesveidu – kad treniņi kļūst par tādu pat nepieciešamību kā ēdiens vai gaiss.
Daudzi sāk trenēties, lai iemācītos kauties, taču par 100% varu apgalvot – pie manis huligānu nav. Mēs mācām nevis kauties, bet pareizi izpildīt tehniku; tā sacensībās par tehniski nepareizi izpildītu sitienu vienkārši nepiešķir punktu. Lai apgūtu tehniku un sasniegtu kādus rezultātus, jātrenējas vismaz trīs gadus – huligānu tas neinteresē.
– Kāpēc lielākoties trenējas bērni un jaunieši? Kur tie meistari, kam treniņi vajadzīgi kā ēdiens un gaiss?
– Pateikšu tā – agrāk vairāk tiecāmies pēc sportiskajiem sasniegumiem, jo tas veido kluba prestižu, taču krieviem ir tāds teiciens – "fizkultūra – spēks, sports – kaps". Proti, sporta sasniegumi pieaugušajiem nav būtiski, tāpēc ceru izveidot tā saucamo Veselības grupu pieaugušajiem. Būtībā karatē daudzi bāzes elementi – pareizas kustības, elpošana, katas (kustību kompleksi) – līdzīgi kā ušu, ir veselību veicinoši; pie viena iespējams apgūt pašaizsardzības pamatus.
Ar jauniešiem problēma tā – kolīdz sākas studiju vecums, tā treniņiem vairs neatliek laika. Tas pats Amirants Kavtaradze šobrīd dzīvo Rīgā, kur mācās un strādā, taču reizi mēnesī atbrauc uz treniņiem un, kad parāda, ko māk, tad jauniešiem acis platas – kā to var dabūt gatavu!
– Bet varbūt karatē līdzīgi kā basketbolā izdevīgāk pieņemt audzēkņus ar labiem fiziskiem dotumiem – jo milzīgākus, jo labāk?
– Nē, nē – cīņas sportā svarīga ne tik daudz tehnika, kā cīņas gars. Vairāk nekā puse cīņu uzvarēts ne jau, pateicoties spēkam vai veiklībai, bet vēlmei uzvarēt – kad cilvēks cīnās līdz pēdējai sekundei un paveic neiespējamo.
Viens no piemēriem – prast pienākt pie ābeles tieši tajā brīdī, kad ābols pats iekrīt rokā. Lūk, tā ir māksla – iet soli pretiniekam pa priekšu. Kā jau teicu, būtībā karatē ir ne mazāk sarežģīts kā šaha spēle, kur prasmi veido pieredze. Ja vaicā, kurš labāks – bokseris vai karatists, tad mans šāds jautājums šķiet muļķīgs. Kurš labākā līmenī, vairāk trenējies, tas arī ir stiprāks. Ļoti vienkārši. Karatē ir radies Japānai piederošajā Okinavas salā. Agrāk tur zemnieki nedrīkstēja nēsāt nevienu ieroci, pat ne nazi, tāpēc izgudroja tādu pašaizsardzības veidu, lai uzvarētu cīņu ar vienu sitienu. Kā citādi bruņotu samuraju uzveiksi? Līdzīgi šodien tiek vērtētas sacensības – ja sitiens šķiet tāds, ka ar to varētu pabeigt cīņu, tad tiek piešķirts punkts.
7. novembrī rīkosim 12. Tukuma atklāto karatē čempionātu – tas ir viens no lielākajiem šāda veida pasākumiem Latvijā. Šeit cīnās ne tikai spēcīgākie Baltijas sportisti, bet arī viesi no Krievijas, Baltkrievijas un pat Anglijas klubiem; pērn startēja vairāk nekā 300 dalībnieki.
– Vai turpinat pilnveidoties – kas jums – trenerim, ir svarīgi ?
– Mans lielākais gandarījums ir brīžos, kad audzēknis uzvar grūtā cīņā. Tagad slava tukumniekiem iet pa priekšu – ja padzird, ka būs jācīnās ar Tukuma sportistu, tad saprot, ka neies viegli. Man tas patīk. Latvijas čempionātā pirmo reiz uzvarēja Aleksejs Kevļičs, starptautiska mēroga sacensībās – Māris Šneiders, un vienmēr mums tie lieli svētki. Tagad mēs par savu varēšanu esam pārliecināti un ir vieglāk, jo tas iedvesmo trenēties. Esam izremontējuši telpas, un nu treniņu zāli var uzskatīt par vienu no labākajām Latvijā; tāpat katru vasaru rīkojam nometnes, kur trenējamies kopā ar kluba «Baltijas puķe» mākslas vingrotājām. Gaidīsim jaunus audzēkņus.
