Apsveicam ar uzvaru «Sporta laureātā 2008» sieviešu konkurencē! Vai jūs joprojām varam uzskatīt par profesionālu sportisti?
– Paldies! Lai gan pēc Pekinas olimpiādes no sporta atpūtos gandrīz divus mēnešus, šobrīd atkal trenējos un sportoju. Treniņus aizvadu Kuldīgas manēžā, Rīgā un Tukumā. Vienubrīd man bija doma nopietni gatavoties Eiropas ziemas vieglatlētikas čempionātam, kas martā būs Itālijā, tomēr nelielas traumiņas, kā arī mācību dēļ tas nenotika. Tā nu sanāk, ka šī ziemas vieglatlētikas sezona priekš manis bija diezgan tukša, bet esmu nolēmusi nopietni koncentrēties vasaras sezonas startiem. Piedalīšos visās iespējamās sacensībās Latvijā un gatavošos sezonas galvenajam startam – Pasaules Vieglatlētikas čempionātam, kas augustā norisināsies Berlīnē (Vācija). Latvijas līmenī svarīgākās sacīkstes būs Latvijas Prezidenta kausa izcīņa un LR čempionāts.
– Lai piedalītos pasaules čempionātā Berlīnē, jums vēl ir jāizpilda kvalifikācijas norma savā distancē (400 m barjerskrējienā)?
– Teorētiski šo normu esmu jau izpildījusi pagājušajā gadā, kad kvalificējos olimpiādei. Tomēr, tā kā pret sevi esmu ļoti prasīga, darīšu visu iespējamo, lai šogad šo normu pirms pasaules čempionāta (rezultātu ap 56,40) vismaz atkārtotu. Ja jutīšu, ka šosezon neesmu tik labā formā un neesmu tik spēcīga, lai pietuvotos šai normai, iespējams, es Pasaules čempionātā nemaz nepiedalīšos. Manuprāt, nav vērts doties uz Pasaules čempionātu, ja neesi fiziski gatavs startiem.
– Ieva, jūs minējāt mācības. Kur šobrīd mācāties?
– Esmu noslēgusi līgumu ar Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) par to, ka nopietni mācos sporta menedžmentu. Mācības gada garumā organizē Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK). Tas nozīmē, ka periodiski man jādodas mācīties uz dažādām pasaules vietām. Jau biju uz lekcijām Insbrukā (Austrija) un Lozannā (Šveicē), bet vēlāk jādodas uz mācībām Jordānijā u. c.
Kad beigšu SOK organizētās mācības (tas būs septembrī, kad man būs jāaizstāv projekts), es iesaistīšos LOK darbā, darbojoties dažādos projektos. Būšu sporta funkcionāre – administratore, kas vada sporta dzīvi un sporta projektus.
– Atgriezīsimies pie aktīvā sporta. Kas šobrīd ir jūsu teneris?
– Joprojām mans treneris ir ASV dzīvojošais Sterlins Moss, ar ko regulāri sazinos ar interneta starpniecību, kas man sūta treniņplānus. Par konsultantu Latvijā esmu izvēlējusies Viktoru Lāci.
– Vai esat Vieglatlētikas kluba «Tukums» dalībniece?
– Jā, un priecājos, ka šogad mums ir pievienojies vēl viens olimpietis – Ronalds Arājs, kas šobrīd mācās un trenējas ASV, bet ir dzimis tukumnieks. Klubam, manuprāt, aug arī laba jaunā maiņa. Priecājos par mazo distanču skrējēju Ievu Bļusinu, kā arī par citiem trenera Alda Čākura audzēkņiem, kas ir vispusīgi attīstīti.
– Cik lielā mērā krīze atstāj iespaidu uz jūsu darbošanos sportā?
– Protams, ka krīze ietekmē visus cilvēkus, arī sportistus. Piemēram, krietni samazināts LR Vieglatlētikas savienības budžets, tāpēc daudziem sportistiem nu ir niecīgas cerības uz atbalstu. Labi, ka saņemu nelielu atbalstu arī no valsts, no olimpiskās vienības, tomēr, visticamāk, diezin vai saņemšu naudu, ko agrāk piešķīra treniņnometnēm. Priecājos, ka man ir sponsors no firmas «Adidas», kas mani nodrošina ar ekipējumu. Esmu atvērta arī citu sponsoru piedāvājumiem. Vieglatlētiem, lai sportotu, daudz līdzekļu nevajag, jo, kā es smejos, vasarā skriet var mežā vai arī tepat, Tukumā (kaut vai Tukuma Raiņa ģimnāzijas stadionā), bet ziemā – jaunajā manēžā Kuldīgā, kā arī Sporta manēžā Rīgā. (Paldies kuldīdzniekiem un visiem pārējiem par atbalstu!)
– Šobrīd dzīvojat Tukumā? Vai joprojām nodarbojieties ar biznesu?
– Šobrīd tiešām vairāk dzīvoju Tukumā, kas ir mana dzimtā pilsēta, un nodarbojos ar uzņēmējdarbību – izplatu «Adidas» preces.
– Pēc Pekinas teicāt, ka īsti neesat apmierināta ar startu olimpiādē. Kā to vērtējat šobrīd, kad, kā saka, – kaislības ir norimušas un visu var apdomāt ar vēsāku prātu?
– Pekinas olimpiādē man īsti nesanāca pirmās barjeras pārvarēšana, kur pazaudēju svarīgas sekunžu simtdaļas. Tas, protams, bija šoks, – vēl līdz šim brīdim īsti neesmu sapratusi, kāpēc nedaudz aizķēru šo pirmo barjeru. Ir sāpīgi apzināties – ja būtu normāli pārvarējusi (kā parasti) pirmo barjeru, es iekļūtu 400 m barjerskrējiena pusfinālā. Nu tā ir pagātne, tāpēc necenšos domāt pēc principa "kas būtu, ja būtu".
– Vai domās kaut nedaudz pieļaujat iespēju, ka varētu startēt arī 2012. gada vasaras olimpiādē, kas būs Londonā, Lielbritānijā?
– Ja godīgi, es šādu iespēju pagaidām nepieļauju, lai gan dzīvē mēdz notikt dažādi brīnumi.
