Kā ierasts, pirms plānotas intervijas redakcijā gaidāmajiem viesiem sagatavojam kafiju, tēju, kādu saldumu, bet – še tev! Ienācis redakcijā, šotokan karatē Tukuma kluba «O Brāzma» treneris Oskars Kiseļevs saka: "Nu, braucam!" Šoreiz mūs, rakstošos un fotografējošos redakcijas darbiniekus, aizveda pie paša intervējamā un arīdzan uz galveno treniņu vietu. Kā teica pats treneris: "Esmu redzējis jūsu darba nekārtību, tagad aizvedīšu jūs uz savējo…" Iemesls tam – 18 gadus vecais šotokan karatē cīkstonis Mārcis Červoņikovs, kas atgriezies no Ungārijas ar Eiropas čempiona titulu un – ne pirmo.
Un tā O. Kiseļevs mūs aizveda uz "savu valstību" – kluba «O Brāzma», var teikt, rezidenci, jo tur ir viss, kas nepieciešams īstam sportistam, lai tas pilnvērtīgi attīstītu savu talantu un sportisko varēšanu. Ēkā izveidotas trīs sporta zāles ar daudziem un dažādiem trenažieriem, sporta inventāru, kā arī visu citu aprīkojumu, terniņprocesam tik nepieciešamo – dušu, pirti, baseinu, guļvietām, atpūtas telpu. Kā smej pats Oskars, – viņam pašam sev šajā ēkā ir vien viena istaba, viss pārējais – viņa audzēkņiem – lieliem un maziem. Tas viss radīts un iekārtots kopā ar audzēkņiem 13 gadu laikā, kopš pastāv pats klubs.
Bet nu, ērti iekārtojušies mīkstās mēbelēs, sākam sarunu ar galveno vaininieku M. Červoņikovu un viņa treneri Oskaru.
– Sveicam, Mārci, tevi ar panākumiem! Un – pastāsti, kā viss tavā sportista karjerā sākās?
– Vecāki mani aizveda uz nodarbību pie Oskara Kiseļeva Talsos, kad man bija seši gadi. Pašam iepatikās un turpināju. Pats dzīvoju Sabilē, bet uz treniņiem braucu pie trenera Tukumā.
– Kā tu apvieno mācības ar treniņiem?
– Šogad uzsāku mācības 12. klasē Sabiles vidusskolā. Treniņi man notiek divas, trīs reizes nedēļā. Pēc skolas braucu ar mašīnu uz Tukumu, trenējos līdz vēlai nakts stundai un tad pa nakti braucu atpakaļ uz Sabili.
– Esmu lasījusi, ka iepriekš līdz skolai esi gājis kājām 8 km, kamēr tev vēl nebija autovadītāja apliecības…
– Jā, tā ir taisnība. Arī uz Tukumu es tad braucu ar autobusu. Ap kādiem 16.00 biju Tukumā un tad ar pēdējo autobusu – ap 22.00 – braucu atpakaļ uz Sabili, un vēl 8 km ar kājām uz mājām. Tā ir bijis tikai pēdējos gadus, kad treniņi notiek Tukumā. Pirms tam trenējos Talsos. Transports uz Talsiem kursēja biežāk nekā uz Tukumu. Talsos treniņi vairs nenotiek.
– Tu esi gados jauns puisis, bet – ļoti titulēts.
– Cik atceros, tad pirmā medaļa man jau bija pirmajās sacensībās. Neatceros gan, cik tad man bija gadu, bet tas bija ļoti sen.
O. Kiseļevs:
– Ticiet man, Latvijā otra tik titulēta šotokan-karatē pārstāvja nav!
Mārcis:
– Man ir viens Pasaules, divi Eiropas čempiona tituli.
Oskars:
– Latvijas čempiona tituli vismaz 20… Bet tie ir tituli ne tikai karatē, bet arī taekvondo, sports VKF, šotokoan karatē u. c.
– Tātad var teikt – tu māki cīnīties daudzos un dažādos veidos?! (Visi smejas.)
Mārcis:
– Nu jā, tā laikam sanāk. Bet pamatdisciplīna man ir šotokan karatē.
– Ar ko šotokan karatē atšķiras no citiem cīņu sporta veidiem?
– Ar noteikumiem. Taekvondo pārsvarā drīkst izmantot kājas, karatē – rokas un kājas. Citur drīkst ar rokām sist pa galvu, citur ne. Šotokan drīkst sist gan ar rokām, gan kājām.
– Vai tā ir sava veida visatļautība cīnoties?
Oskars:
– Jebkurā sporta veidā ir savi ierobežojumi. Nevar teikt, ka ir visatļautība. Uz ielas nav ierobežojumu.
– Vai arī jums, jūsu cīņu klubam ir kādi noteikumi, ko drīkst, ko nedrīkst darīt ārpus treniņiem, sacensībām?
– Uz ielas parasti tiekam galā mierīgā ceļā. Vislielākā uzvara ir, nepielietojot neko no tā, ko esam trenējušies. Nerādot, ka tu vispār kaut ko zini un proti.
– Nereti dzirdam, ka kāds cīņu sporta pārstāvis tādā un tādā pasākumā atļāvies “izvicināt rokas un kājas"…
– Ko lai saka?… Versija ir tikai viena – katrs audzēknis iet pie sava trenera. Jebkurš treneris savam audzēknim ir autoritāte, un jebkura autoritāte jebko var savaldīt. Tas ir psiholoģiskais darbs. Tas, kurš māceklim māca un pasniedz, var viņu ierobežot, iegrožot… Bet – vai to dara?…
– Bet vai jums ir kāds nerakstīts vai varbūt pat rakstīts likums par to, kā uzvesties uz ielas?
– Tas bija krievu laikos, kad bija jāparaksta noteikumi, tagad tā vairs nav. Tas ir tāpat kā ar licencētajiem treneriem. Mūsdienās viss atkarīgs no tā, vai treneris ir autoritāte, vai māk strādāt ar audzēkni psiholoģiski. Treneris veido audzēkni – kādu viņš gribēs, tādu izveidos. Gribēs izveidot bandītu, izveidos!
– Mārci, vai ir bijis kāds posms tavas sportošanas laikā, kad nu nemaz nav gribējies braukt, trenēties?
Mārcis:
– Ir gadījies…
Oskars:
– Mārci, atceries, kad tev bija kādi 13 gadi, kā es braucu tevi meklēt, lai vestu uz treniņiem? Kur tu biji ar draugiem? Pīpēji…
Mārcis:
– Nē-ē…
Oskars:
– Nē?! Tava mamma tā teica (smejas)… Mums bija jābrauc uz sacensībām Austrijā, un bija kāds mēnesis palicis līdz sacensībā, bet – Mārča nav. Nav! Kur Mārcis?! Zvanu mammai un viņa tik visu laiku saka: "Mārcis ir aizbraucis uz treniņiem." Tā vienreiz, otrreiz. To kuriozu jau patiesībā ir daudz… Bija man viens cits audzēknis. Tikko sākās PlayStation ēra, un es to vienu bērnu pusgadu neredzēju. Skatos: viņa mamma atnāk, mums mainās grupas – vieni beidz, nākamie sāk treniņus. Treniņi beidzas, veru visu ciet, bet mamma vēl stāv, pēc tam ienāk iekšā un prasa: "Kur mans bērns?" Es tā arī atbildu: "Ziniet, es viņu jau pusgadu neesmu redzējis…"
– Tev, Mārci gan jau arī ir bijis tāds trakais vecums?
Mārcis:
– Jā, gan jau.
Oskars:
– Katram jau tāds ir bijis. Tas jau nav cilvēks, kuram nav savi trakumi. Protams, visam jābūt savās robežās.
– Skatāmies uz tavu spožo kausu tepat uz galda un uz diplomu. Pastāsti kur, kā, kāpēc, kad?
Mārcis:
– 24. un 25. jūlijā biju Ungārijas pilsētā Flojdā, kur uzvarēju Eiropas šotokan karatē čempionātā absolūtajā svarā (bez svara ierobežojuma) vecuma grupā no 18 līdz 20 gadiem. Biju Latvijas komandas sastāvā, kas kopumā izcīnīja piecas medaļas. Es aizvadīju piecas cīņas, no kurām visgrūtākā bija pirmā, kad man pretī stājās ungārs, kurš par mani bija 30 kg smagāks. Bet uzskatu, ka tas ir labi, jo nākamās cīņas līdz ar to šķita vieglas. Uzvarēju visas piecas cīņas…
– Kā var nokļūt valsts izlasē? Zinām, ka daudzi cīņu meistari ir titulēti, bet ne visi iekļūst izlasē.
Oskars:
– Ņem vērā sportista panākumus, pirmkārt, valsts čempionātā. Daļēji arī treneri nosaka, kurš tiks komandā.
– Bet katrs treneris taču grib savu audzēkni virzīt tālāk…
Oskars:
– Ar gribēšanu vien ir par maz. Primārais ir rezultāti un… arī maciņa biezums. Ja tev tā naudiņa ir, tu vari aizbraukt, bet – tu vari būt fenomens un vari arī neaizbraukt tāpēc, ka tev nav līdzekļu. Piemēram, Mārcim ir savs personīgais sponsors – viņa novadnieks, sabilnieks Aivars Žimants.
– Un cik, piemēram, izmaksāja dalība Eiropas čempionātā Ungārijā?
Oskars:
– Brauciens un dalības nauda – 450 lati. Pieteikta dalībai bija visa komanda, bet pāris komandas biedri pirms mača paspēja satraumēties, līdz ar to kā komanda nestartēja, bet individuāli gan. Bet satraumētie dalības naudu jau bija samaksājuši. Principā tā dalības nauda kā kurās sacensībās svārstās no 30 līdz 50 EUR.
9. un 10. oktobrī mēs brauksim uz Pasaules čempionātu šotokan karatē Francijas pilsētā Sauniērā, kur gribam ne tikai individuāli startēt, bet arī komandās – arī jauktajā komandā kopā ar meitenēm. Tātad sanāk trīs disciplīnas un par katru ir sava dalības maksa.
– Pastāstiet par cīņām komandā!
Oskars:
– Piemēram, komandā ir trīs dalībnieki (+1 rezervists). Ja vienu "nones" no laukuma, viņa vietā nāk rezervists. Cīņā dodas visi reizē kā viens vesels. Pagājušajā Pasaules čempionātā Mārcis Latvijas komandā ieguva 3. vietu.
– Oskar, cik jums kopumā ir audzēkņu?
– Nuu… tūkstošiem.
– ?! Kur tad viņi visi ir?
– Anglijā, Norvēģijā, citur… Kur vien mūsu valsts, mūsu ekonomiskā situācija viņus ir palaidusi. Zinu arī vienu treneri, kurš pagājušajā gadā aizbrauca uz Angliju pelnīt naudu. Nu viņš ir Japānā, restorānā taisa suši. Paņēmis līdzi jau sievu un bērnus, un savu labāko audzēkni, kas viņam bija, arī tagad aicina uz turieni strādāt. Sapelnījis naudu, nopircis lielu trīsistabu dzīvokli, mašīnu. Bet sākās viņam viss ar to, ka pirms trīs gadiem paņēma kredītu kāzām – Ls 3000, tad pazaudēja darbu, bet kredīts ta' palika. Aizbrauca, nopelnīja, samaksāja un tagad dzīvo labu dzīvi.
– Kuri ir jūsu labākie audzēkņi?
– Mārcis arī ir vistitulētākais, arī Didzis uzvārds??? ir viens no titulētākajiem. Bija arī viena meitene. Patiesībā 13 gados, kopš trenēju sportistus, bijis daudz labu audzēkņu. Digna Vietniece bija laba, Aldis Jēkabsons, Mārcis Rezgalis. Tā blice jau ir pamatīga. Bet vairāk jau atceras tos, kas kādas ziepes sataisījuši (smejas). Ievērības cienīgi pieminēt, ka manam vecākajam audzēknim, ir 67 gadi – tas ir saldenieks Gunārs Jaunkļaviņš, bet jaunākajam audzēknim – 4 gadi.
– Mārci, šogad tu beigsi vidusskolu. Kādi ir nākotnes plāni?
Mārcis:
– Mācīties tālāk, visdrīzāk saistībā ar sportu. Sporta Akadēmijā.
Oskars:
– Domāju, ka viņš par sporta skolotāju mācīsies, tur valsts vismaz kaut ko maksā, un pēc tam bez problēmām var strādāt arī par treneri.
– Jums kā trenerim arī taču ir kāda pedagoģiskā izglītība, atļauja, ka varat strādāt par treneri.
– Protams, bez tādas es nemaz nedrīkstētu neko darīt. Man bija divus gadu jāmācās, lai iegūtu Sporta federācijas padomes izsniegtu licencētu sertifikātu uz pieciem gadiem. Šogad izgāju resertifikāciju atkal uz pieciem gadiem. No četriem treneriem, ar ko kopā sāku kārtot sertifikātus, tagad es biju vienīgais, kurš kārtoja resertifikāciju.
– Vai tas nozīmē, ka cīņas sporta klubu paliek arvien mazāk?
– Jā, bet plaukst nelegālo klubu skaits… Viss maksā naudu.
– Bet sacensībās taču piedalās visi…
– Sacensībās var piedalīties visi, bet tāpēc jau notiek kautiņi uz ielām. Tā arī ir tā atšķirība. Iemācīt sist var jebkurš, bet ir jāiedod arī citas zināšanas. Jāiemāca, vai ir jāsit, kāpēc jāsit un vai vajag iesist. Tā ir vispusīga pedagoģija.
– Nākamās svarīgākās sacensības tev, Mārci, būs Francijā? Vai tad arī biežāk jātrenējas?
Mārcis:
– Jā, cīnīšos tajā pašā vecuma grupā – 18 līdz 20 gadi, bet svara kategorijā – līdz 80 kg. Biežāk treniņi nesanāk, jo trenējos tikai Tukumā, te, pie trenera.
– Kāda ir tavu vecāku attieksme pret tavu režīmu, ja reizēm terniņi ieilgst līdz vēlai naktij?
Oskars:
– Viņi jau zina, ka nekur citur kā Tukumā viņš nav. Reizēm paši aizdzen uz Tukumu (smejas).
– Vai tavi vecāki arī aizraujas ar sportu?
Mārcis:
– Jā, tētis. Ar visādiem sporta veidiem.
– Ko karatē nozīmē tev?
– Laikam jau tas ir mans dzīvesveids.
***
Ar šādu pozitīvu noti arī beidzām mūsu sarunu. Tiesa, jaunais puisis nav runātīgs, ir kluss, bet, kā saka pats treneris: "Viņš nav runātājs, viņš ir darītājs. Viņš sevi pierāda ar darbu!" Un te nu varam tikai piekrist – puisis jau ir padarījis daudz, bet vēl vairāk var izdarīt nākotnē, un to viņam arī novēlam!
Bet, jau ejot ārā pa durvīm, O. Kiseļevam uzdevām vēl kādu jautājumu – par kluba «O Brāzma» nosaukumu. Kāpēc tāds, Oskars atbild: "Tā bija mana jaunība – «Brāzma» mans pēdējais kuģis, biju jūrnieks. Par burtu «O» taču saprotiet…"
Skaists raksts, kur tik labs treneris, tik žēl, ka dažkārt savu spēku izmantoja , sitot savu bērnu un tagad vispār savi bērni nav vajadzigi, pirmajā vietā tak alkahols………