Agrim Pūcem – 50

Tukuma rajona «Sporta laureātā 2008» šogad pirmo reizi tika nominēts «Labākais tiesnesis» un šogad par tādu atzīts pieredzes bagātais Tukuma basketbola tiesnesis Agris Pūce. Basketbola aprindās viņa vārds komentārus neprasa, jo augsta līmeņa basketbola spēles A. Pūce tiesā jau kopš 90. gadu sākuma, bet kopējais darba stāžs ir jau teju 30 gadi.

– Apsveicam ar iegūto atzinību! Bet kā sākāt tiesāt basketbolu?

– Paldies! Basketbols patiesībā ir visa mana dzīve. Jau bērnībā 70.-ajos gados sāku trenēties sporta skolā. Mans basketbola treneris bija Alfrēds Treimanis, Spēlēju Tukuma vīriešu komandā, bet, kad sastāvam pievienojās toreiz jaunie spēlētāji Horeliks, Ozols, Pineta u. c, kas tagad jau ir veterānu godā, sapratu – viņi spēlē par mani labāk. Tolaik visas Latvijas mērogā tika meklēti jaunie tiesneši un tā mēs kopā ar Ainaru Pogu sākām tiesāt spēles. Latvijas mērogā sākām ar zemāku līmeni (meiteņu un puišu jaunatnes mačiem), lai gan Tukumā jau bijā tiesājuši rajona mēroga spēles. Var teikt, ka tā nopietni sāku tiesāt 80. gados. Sāku ar Latvijas čempionāta sieviešu spēlēm, vēlāk LR vīriešu čempionāta 2. un 1. līgu, bet, kad Latvija atguva neatkarību – sāku tiesāt Latvijas basketbola līgas (LBL) spēles. Uzskatu, ka kopš brīža, kad tika radīta līga, arī tiesnešu būšana kļuva nopietnāka. LBL tiesāju kopš paša sākuma un šobrīd Latvijā tādi esam divi, kas tiesājuši spēles visas sezonas, kopš līgas izveidošanas brīža (otrs ir tagadējais LBL galvenais tiesnesis Agnis Pērkons). Un kad tika realizēta ideja par Baltijas Basketbola līgu (BBL), sāku tiesāt arī šīs spēles. Šosezon gan vairs BBL spēles netiesāju, jo līgā tiesnešiem ir noteikts vecuma cenzs – 50 gadi un šo apaļo jubileju svinēšu jau 22. maijā. Latvijas līmeņa spēles, gan izņēmuma gadījumā var tiesāt arī pēc 50 gadu sasniegšanas (par to lemj atsevišķi). Kopumā daudz spēļu esam notiesājuši ar A. Pogu. Ainars līdz 2008. gadam bija BBL galvenais tiesnesis, bet šobrīd ir FIBA Starptautiskās klases spēļu komisārs (viņš kā komisārs darbojas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs un pat Eirolīgā).

– Vai arī jums, tāpat kā A. Pogam, ir FIBA (Starptautiskās Basketbola federācijas) kategorijas tiesneša licence?

– Nē, es esmu Nacionālās kategorijas tiesnesis. Ar FIBA kategorijas iegūšanu, man nedaudz nepaveicās. Proti, FIBA kategorija tiek piešķirta līdz 35 gadu vecumam. A. Poga 1993. gadā, kad viņam bija 34 gadi, vēl paspēja ielēkt pēdējā vilcienā, bet es ne. Bez tam, tajā laikā tiesnešiem pašiem bija jāapmaksā ceļa izdevumi uz ārzemēm un viss pārējais, kas saistās ar FIBA licences iegūšanu. Ja tagad to varētu atļauties, tad 90. gadu I pusē tā bija liela nauda, ko ne katrs varēja samaksāt. Būtu es bijis vairākus gadus jaunāks, noteikti mēģinātu iegūt FIBA kategoriju. "Mēģināt" saku tāpēc, ka ne katrs, kas devās uz ārzemēm kārtot FIBA licence eksāmenu, to nokārtoja.

Tomēr neskatoties uz to visu, esmu tiesājis arī starptautiskās pārbaudes spēles.

– Kuras spēles no tiesātajiem mačiem jums ir visspilgtāk saglabājušās atmiņā?

– Daudzas spēles. Te var nosaukt Latvijas un Krievijas vīriešu basketbola izlašu pārbaudes spēli, sieviešu basketbola izlašu turnīru, kurā spēlēja Ķīna, Francija, Spānija un Latvija. Vēl atmiņā palikusi pirms diviem gadiem Rīgā tiesātā Lietuvas superkluba «Žalgiris» (toreiz klubs vēl nebija nonācis finansiālās grūtībās un tajā bija daudz zvaigžņu) un Rīgas «Barona» spēle, ko arēnā «Rīga» noskatījās 12 000 līdzjutēju. Cik atceros, visi gribētāji nemaz uz šo spēli netika, jo biļetes bija beigušās. Bet nozīmīgas bijušas arī citas BBL spēles, ko esmu tiesājis.

– Manuprāt, ne katrs cilvēks var būt basketbola tiesnesis. Ar kādām rakstura īpašībām, jusuprāt, jābūt apveltītam soģim?

– Vispirms par basketbola tiesnesi jābūt cilvēkam, kas pats spēlējis basketbolu un to pārzina. Manuprāt, par tiesnesi neder cilvēks, kas tikai iekaļ spēles noteikumus, bet to nekad nav spēlējis. Tiesnesim noteikti jābūt arī ar humora izjūtu, jo ir spēles brīži, kad no sarežģītām situācijām palīdz tiks laukā māksla pasmaidīt.

Ir spēles, kurās ir tā saucamie – neērtie basketbolisti, kas spēlē netīrāk , velk uz kašķi, bet to dara it kā nemanāmi. Mums – tiesnešiem jāprot ar šiem neērtiem spēlētājiem sadzīvot, lai katrā spēlē pret viņiem izturētos ar vēsu prātu, neskatoties, piemēram, uz to, ka kādā no iepriekšējām spēlēm viņš nopelnījis tehnisko piezīmi, noraidījumu. Nākamā spēlē nekādā gadījumā nedrīkst, kā mēs sakām – šiem spēlētājiem atriebties. Katra spēle jāsāk pilnīgi no sākuma!

– Ir dzirdēts, ka tiesnešiem reizēm tiek piedāvāti arī kukuļi, lai viņi tiesātu par labu kādai konkrētai komandai. Vai jūs šādus piedāvājumus esat saņēmis?

– Ir bijuši gadījumi un šādus mājienus esmu saņēmis, bet, protams, ka tos neesmu pieņēmis, jo tas vienkārši nav tā vērts. Ja tiesnesis grib vēl tiesāt ilgu laiku, tad par šādām lietām nedrīkst pat domāt.

– Vai nav grūti tiesāt, ja basketbola laukumā spēlē Tukuma čaļi, ar ko kopā sēdēts skolas solā vai kas pazīstami tāpat – savējie?

– Jāatzīst, ka savējos tiesāt ir grūtāk. Tiesāju arī Tukuma rajona basketbola čempionāta spēles, kur gandrīz katrs no spēlētājiem ir personiski pazīstams. Bet pirms spēles sev jāuzstāda nosacījums, ka darbu ar atpūtu nedrīkst jaukt. Jā, dzīvē, iespējams, spēlētāju labi pazīstu, bet basketbola laukumā visi ir vienādi.

– Vai basketbola tiesnesis ir profesija?

-Kā profesija tā ir tikai NBA (Nacionālajā basketbola asociācijā). Tur tiesneši neko citu nedara, – tikai tiesā spēles. Latvijā ir citādāk. Jā, gluži par baltu velti spēles netiesājam, tomēr ar tiesneša algu izdzīvot nevar. Tas ir hobijs un atpūta. Kā es saku, – citi maksā naudu, lai ietu darboties uz trenežieru, sporta zāli, lai nodarbotos ar savu hobiju. Es savukārt aizeju uz sporta zāli, kā tiesnesis veselīgi izskrienos un par to – par savu hobiju vēl saņemu naudu. Bet, protams, ka pamatdarbs ir cits.

– Kur strādājat pastāvīgi?

– Esmu, kā saka, pašnodarbināta persona. Visus šos gadus strādāja Ainara Pogas, kas ir mans draugs, firmā.

– Dzirdēts, ka jūs skolas laikā esat spēlējis kādu  no mūzikas instrumentiem?

– Jā, skolas laikā mācījos Raiņos un Tukuma Mūzikas skolā, ko pabeidzu. Mācījos akordeona klasē. Mūzikas skolā bija jāizvēlas arī otrais obligātais instruments, tāpēc spēlēju arī pūšamos instrumentus – trombonu, tenoru un baritonu. Pūšamos instrumentus mācījos pie leģendārā Fridolīna Lindenbauma. Esmu spēlējis arī ansambļos – ballēs u. c. Biju arī bundzinieks. Šobrīd gan mūzikai vairs laiks īsti neatliek.

– Obligātā karadienesta laikā jūs dienējāt karstajā punktā – Afganistānā.

– Man patrāpījās tur dienēt veselu gadu – 1980. gadā, kad PSRS armija bija tikko ienākusi Afganistānā. Iesauca 1980. gada janvārī, bet padomju savienība Afganistānā revolūciju uzsāka 1979. gada decembrī. Jāsaka, ka pirms iesaukuma pat neizgājām nekādu īpašo sagatavošanās kursu… Mums – čaļiem, nebija variantu – nācās skatīties acīs pat nāvei, bet neko vairāk par šo laiku stāstīt nevēlos, jo nav pārāk patīkami to visu atcerēties.

– Jau teicāt, ka basketbols un tā tiesāšana jums ir hobijs.Vai ir vēl kāda brīvā laika nodarbošanās?

– Kontaktējos ar savām abām meitām. Sekoju līdzi basketbola notikumiem, interesējos arī par citiem augsta līmeņa sporta notikumiem. Ļoti ceru, ka reiz arī Tukumā taps basketbola halle, kas atbilst visiem mūsdienu standartiem. Nesen tiesāju spēli Balvu rajona Rugājos, kur uzbūvēta jauna sporta zāle ar tribīnēm Tapušas arī divas jaunas halles Talsos (viena pie ģimnāzijas, otra – pie vidusskolas). Visur apkārt redzu, ka uzbūvētas kolosālas zāles (pat Pūrē, Cērē u. c.), bet Tukumā… nekā. Izsaku cerību, ka pienāks laiki, kad arī Tukuma basketbolisti varēs spēlēt normālā hallē.

– Nobeigumā visas redakcijas vārdā apsveicu jūs 50. dzimšanas dienā,kas tuvojas, un novēlu vēl daudz, daudz spēļu, ko tiesāt!

– Paldies!