Pagājušajā nedēļā norisinājās divi, manuprāt, ļoti būtiski notikumi, kas, piesaucot un vērtējot žurnālistu darbu, vienlaikus kā lakmusa papīra gabaliņš atklāja to, cik gana tālu vēl esam no tā, ko pieņemts uzskatīt par īstu rietumu demokrātiju un tai obligāti piederīgo vārda brīvību. Cik joprojām tuvas (vismaz vienai sabiedrības daļai) ir acīmredzot līdz kaula smadzenēm un vairākās paaudzēs no padomju laikiem iezīstās (iedauzītās, pārņemtās?) ”patiesības“, ka žurnālistika ir politiķiem, varai, kaut kādam konkrētā brīdī esošam vai pieņemtam labumam kalpojošs uzskaistināšanas, spalvu spodrināšanas, noklusēšanas, lavierēšanas un/vai melošanas instruments. Ideālā variantā – pie varas esošo mēles vai roku pagarinājums.
Šķiet, to, pie kā noved šāda demokrātijai tik nepieciešamas profesijas izpratne, taču ļoti labi redzam kaimiņos – gan Baltkrievijā, gan līdz vājprāta līmenim startējošajās Krievijas propagandistu (paši saka, ”žurnālistu”) brigādēs. Redzam, saprotam (saprotam taču?), bet, kad īsta žurnālistika runā par lietām, kas mums pašiem nepatīk, tad… ”Muti ciet!”, ”Kaitniecība!”, ”Apklusināt!”, ”Ierobežot!”, “Izraidīt!”… un… pakļaut.
Pirmā par starptautiska mēroga, teiksim tā, pārsteigumu, tai skaitā demokrātu aprindās, parūpējās baltkrievu opozicionāre, politiķe Veronika Cipkalo (taisnības labad jāsaka, ka par politiķi gan vairāk uzskatāms viņas vīrs, Rīgā dzīvojošais Valērijs Cipkalo). Uzstājoties Baltkrievijas protestu 2. gadadienai veltītajā konferencē Viļņā, viņa ne tikai vērsās pret Tatjanas Cihanovskas un viņas biroja aktivitātēm, bet arī pieprasīja, lai… baltkrievu neatkarīgie mediji veltītu ”līdzvērtīgu uzmanību visiem opozīcijas politiķiem”! Baltkrievu draugi, kas pēc represijām ir guvuši patvērumu Latvijā, joprojām ir šokēti par šo uzstāšanos un ne īpaši atsaucīgi uztver manus mierinājumus par to, ka politiķiem tāda daba un ka arī mēs – demokrātiskas Latvijas Republikas žurnālisti – šādas žēlabas no dažāda ranga politiķiem uzklausām regulāri. Žēlabas par to, ka par dažiem viņu kolēģiem, redz, raksta un runā pārāk daudz, bet viņus savukārt apdzied par maz. (Protams, situācija saasinās, tuvojoties vēlēšanām.) Mierinot arī atgādināju, ka demokrātija taču ir kā skola, kurā acīmredzot jāmācās visu mūžu, bet baltkrievu opozīcija tikko tik sākusi mācīties…
Bet visas šīs runas un mierināšana kļuva lieka, kad pagājušās nedēļas vidū, noskatījušies Krievijas opozīcijas telekanāla «Doždj» Informācijas nodaļas vadītājas Jekaterinas Kortikadzes interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, iznīcinošus viedokļus par to izteica vairāki sabiedrībā atzīsti viedokļu līderi, tai skaitā režisors Alvis Hermanis un NMPD vadītāja Liene Cipule. Viņi ir pārliecināti, – uzdotie jautājumi ir kaitīgi, jo demonstrējuši lielkrievu šovinismu, pietrūkusi iejūtība Latvijas vēstures izpratnē… Un vispār – ”tādus jautājumus varējis uzdot tikai Purčika iedzīvotājs!” raksta kāds no komentētājiem. Nu ja, tieši jau tāds bija šīs intervijas mērķis, uzdot tos jautājumus, ko Rīgas mēram gribētu, bet nekad nevarētu uzdot, būsim atklāti, vismaz trešdaļa (maigi vērtējot) Latvijas iedzīvotāju.
Patīk tas mums vai nepatīk, bet mēs te esam sastutēti kopā vienā Purčikā, Rīgā, Latvijā ar cilvēkiem, kas varbūt vēl nav mūsu ienaidnieki un varbūt, ja kas, nekad nebūs gatavi pacelt ieroci pret mums – saviem kaimiņiem. Varbūt. Bet tas, ka viņi neko nezina (un ticams, liela daļa arī neko negrib zināt) ne par šīs valsts vēsturi, ne latviešu tautas sāpēm, sapņiem un ilgām, ka viena daļa no sirds nesaprot, kāpēc mēs viņus – ”atbrīvotājus un gaismas nesējus” – nemīlam un negodājam, tas ir fakts. Un lūk tos, kas nesaprot, nezina, bet – īpaši uzrunāti, ir gatavi ieklausīties un, iespējams, arī saprast, var uzrunāt tikai tādi mediji kā «Dožģj». Turklāt uzrunāt, jā, iespējams, nekomplimentāri, jā, iespējams, provocējoši, bet caur un caur profesionāli, nepieļaujot šai ziņā kompromisus ne ar savu, ne žurnālistikas sirdsapziņu.
Starp citu, to, ka žurnālisti nav pelnījuši pārmetumus par “nepietiekami pieklājīgu” interviju, uzsvēra arī Mārtiņš pats: “Es domāju, ka tie, kuri tagad uzbrūk TV kanālam “Doždj” vai Kortikadzes kundzei, rīkojas negodīgi. Ja kāds arī varēja apvainoties [uz interviju], tad tas esmu es. Taču, kad es dodos uz televīzijas studiju vai uz radio, es negaidu, ka man glaudīs galvu. Es sagaidu jautājumus, kuri interesē auditoriju. Viņa šos jautājumus uzdeva, un es domāju, ka intervija bija korekta.” Tiešām bija. Bet Mārtiņš Staķis šīs ugunskristības izturēja godam. Lepojos! Jo mūsējais taču!
failiem.lv/u/taukypgj9 Ja vēlies aizlūgt par ukraiņiem un Ukrainu, tad iesaku lūgt Slāvu Dievus – Dievu Perūnu, Dievu Veļesu, Dievu Jarilu, Dievu Stribogu, Dievu Svarogu, Dievu Belobogu, Dievu Černobogu, Dievieti Ladu, Dievieti Māru, Dievieti Makošu, Dievieti Ļeļu, Dievieti Živu. ©Skolnieciņš 1999-bezgalība P.S. Slāvu Dievi ukraiņu tautu sargāja kopš senatnes, arī šoreiz Slāvu Dievi pasargās Ukrainu no naidnieka.
Varētu aizvērt savas maizesdzirnas, narkomān!
Manuprāt, narkomāni ir visi tie Latvijas TV operātori, kas retranslēja Krievijas federālos TV kanālus (20 kanālu pakete, kas bezmaksas ir teju visā Krievijā) un Maskavas Kremļa kontrolētos reģionālos TV kanālus (ap 395 TV kanāliem, no kuriem Latvijā bija vien daži) pirms un pēc 2014. gada. Daudzi TV operātori kaut kā pagāja garām tādiem TV kanāliem kā Nastojaščeje Vremja un Doždz. Kaut kāda selektīvā mīlestība. Opozīciju nīst, bet kremlini ir OK. Tāda bij’ Latvijas TV operātoru loģika. Nauda nesmirt. ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙂
Nedrikst buut.bet tomer ir..zurnalusti ir lielakais launums.jo.nauda valda par pasauli
Inčukalna gāzes krātuve ir pustukša, tās gāzes rezerves pašlaik veido ap 25% no Ministru Kabineta normatīvajos aktos noteiktā minimuma. Tas nav ne tuvu Inčukalna dabas gāzes krātuves kapacitātes maksimumam. Tātad ir jāatzīst, ka Latvijas Gāzi pilnībā kontrolē Gazprom un ka Latvijā ir plašs Kremļa aģentu tīkls valdībā. Es teiktu, ka ap 5% no valdošajiem ir slēptie Kremļa aģenti. Kalvīša kungs noteikti ir Kremļa aģents. Šāda Latvijas uzmešana kara gadījumā nozīmē Latvijas demoralizāciju un priekšlaicīgu nāvi. Par valsts uzmešanu pienākas no 15 līdz 20 gadiem cietumā. Tā kā Doždz ir sīka skabarga uz vietējo Kremļa aģentu fona.
Atbalstu Alvja Hermaņa un Lienes Cipules viedokli.
Pat vēl vairāk, mēs neviens nezinam visu šo krievu ”opozicionāru” patiesos nolūkus un kādu čekas uzdevumu viņi pilda.
Visiem tiem , kuri atplestām mutēm klausās Dožģus, Navaļnijus un Kasparovus, iesaku noskatītos uz patiesiem notikumiem balstīto filmu ”Spiegu tīkls”, kurā parādīts kā viltus disidenti strādā fidela režīma labā. Tas pats Navaļnijs atzina ”krimnaš” un Kasparovs sprēgāja , ka pie mums ”jazičnijus uščemļajut”.
Par čekas blefošanas spēlītēm liecina arī Latvijas pēckara vēsture, kad cīņai ar Nacionālajiem Partizāniem čeka mežos salaida savas viltus mežabrāļu bandas. Tie , kuri uzticējās, tie iekrita čekas izliktajās lamatās.
Kopš tiem laikiem nekas nav mainījies, čeka savus augoņa taustekļus vij pa visu pasauli.
Nu, tajā laikā Alekseja Navaļnija brālis atradās cietumā. Boriss Ņemcovs uzreiz pēc Krimas okupācijas un aneksijas rīkoja skaļus protestus, bet pēc nepilna gada Maskavas Kremlis viņu nogalināja. Aleksejs Navaļnijs toreiz klusēja, bet viņš nepauda reālu atbalstu Kremlim. Pēc tam, kad viņa brālis tika brīvībā, Aleksejs Navaļnijs nosodīja Krimas okupāciju un aneksiju. Lol. Tu neatšķir varmākus no upuriem. Tu esi akls cilvēks, kas sabāž visu vienā maisā. Cilvēki ir dažādi. Sabāzt visus vienā maisā ir viegli. Bet atšķir labo no ļaunā ir grūti.
©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙁
Pēc šīs versijas visvairāk čekistu ir aktīvāko nacionāļu rindās?
Latvijā kolaboranti bija 90-gadu problēma, pašlaik tā ir mazāk izteikta, bet, par nelaimi, ir vel aktuāla. Padomju okupācijas gadi iecirta latviešu tautas dvēselē dziļas rētas. Kangari ir tikai sekas. Cēlonis ir Maskavas Kremļa veiktā Latvijas okupācija. Un ar šīm sekām jāsadzīvo.
Aivars Ozoliņš raksta: “Prokremliskās internacionāles pazīšanās kods Latvijā ne tuvu nav tik aktuāls, cik to mēģina iztēlot “tradicionālo vērtību” signalizētāji.”
Šis ir fragments no redaktores amata “brāļa” prātuļojuma par ğimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē.
Variet komentēt – ir politiskā stabule, vai tomēr ne?
vēl kāds ieskatās tik senos komentāros… Es gribu sacīt, ka pēc ažiotāžas par Doždj interviju ar Staķi, arī aši noklausījos šo interviju. Un manas domas ir tādas, ka intervija ir pavisam normāla: žurnāliste uzdeva tos jautājumus, atbildes uz kuriem ir ļoti svarīgas pašreizējos apstākļos. Jā, viņa uzdeva mūs kaitinošus jautājumus, bet Staķis sniedza ļoti vienkāršas un daudz ko izskaidrojošas atbildes. Žurnāliste savos jautājumos pauda vienas sabiedrības daļas neizpratni, bet Staķis savās atbildēs daudz ko priekš viņiem izskaidroja no citas sabiedrības daļas viedokļa. Un arī žurnāliste nemaz ne tik ļoti demonstrēja savu neizpratni, kā tieši lielas savas auditorijas daļas neizpratni. Tā bija ļoti laba intervija. Bet, lūk, cik arī viegli kāds cilvēks (un šoreiz tie ir Hermanis un Cipule, ko sabiedrība uzskata par ievērības cienīgām personībām) var izsaukt negatīvas emocijas!… Un pilnīgi bez objektīva iemesla, balstoties tikai uz kaut ko, pašu neuztveru… Galvenais rezultāts bija Staķa atbildes, kuras visnotaļ bija latviešu vēstures un mūsu pašreizējo izjūtu skaidrojums tiem, kas to nesaprata, bet pēc šīs intervijas varbūt labāk sāka saprast. Ja nebūtu šādu jautājumu, tad Staķis arī nebūtu varējis veikt šādus skaidrojumus. Vajag vairāk šādu interviju, bet, protams, atbildētājam vajag būt tiešām objektīvam savas valsts, savas tautas vēstures zinātājam. Te jau arī ir tā būtība – sarunāties, SARUNĀTIES! lai izprastu viens otru! Saka, ka strīdos dzimst patiesība. Bet šajā intervijā neviens nestrīdējās. Viss bija korekti: mierīgs jautājums, mierīga atbilde… Un jautājumi drīkst būt arī neērti. Ne jau vienmēr ir jālišķē. Arī ar atbildēm nedrīkst kādam pielišķēties. Šajā intervijā tā arī nebija.