Ziņnesis jānošauj?

Demokrātiskā sabiedrībā atbildīgi mēdiji un žurnālisti pilda sargsuņa lomu. Dažam tas sanāk labāk, citam – sliktāk, bet uzdevums ir viens – atklāt realitāti visā pilnībā, līdzās pacilājošam lietām neizmirstot arī rakstīt par problēmām un dažām šķietami pat gluži ikdienišķām likstām. Nav svarīgi, tas ir pie mājas nolauzts kociņš vai kādai akai pazudis vāks. Mērķis? Lai visiem kopā mums dzīve kļūtu labāka. Vienkāršiem vārdiem sakot, mēs – mēdiji – esam ziņneši, gan sabiedrībai, gan valdošiem un vadošiem ļaudīm.
Tas, ka ziņnesi par sniegtajām ziņām nevaino, ir vēsturiski noteikts fakts… Bet, raugoties mūsu darba ikdienā, brīdi pa brīdim jāiesaucas: "Vai tiešām?!"
Īsti nespēju saprast, kāpēc, bet izrādās, ka dažu iestāžu kabinetos sēdošajiem radies dīvains priekšstats par redakcijas darba plānošanu. Proti, – it kā mēs redakcijas sapulcēs, lemjot par nākamās avīzes saturu, kopīgi plānotu, kura kārta naktī zagt kādai akai vāku, kurš sabotēs kādas ielas rekonstrukcijas projektu (droši vien ielauzīsies un ieviesīs būvniecības projektā apzinātas kļūdas, tā, lai tur, teiksim, iela regulāri applūstu vai gājēju celiņš bīstamā krustojumā "pārrautos") vai pat speciāli izkārtos gaidītāju rindu pie zupas virtuves… Un pārmetumu izteicēji ir pārliecināti gan par to, ka tā ir ierasta žurnālistikas prakse, gan ka redakcijas rīcībā ir viss nepieciešamais sabotāžas organizēšanai.
Jā, pie mums – mūsu valstī, arī pašvaldībās – ir izveidojusies tradīcija redakcijai sūdzēties par dažāda rakstura problēmām. Un, kad tā padomā, tiešām – piemēram, vai gan pazuduša akas vāka dēļ uzreiz jāvēršas redakcijā? Kāpēc vispirms nemeklēt palīdzību atbildīgajās iestādēs? Vai tā nav šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem? Izrādās, nav gan. Žurnālists veltīja pusi dienas, lai zvanītu visdažādākajiem, kā viņam likās, atbildīgajiem, kas tā vietā, lai novērstu cilvēka dzīvību tiešām apdraudošu situāciju, to vien darīja kā meklēja citus atbildīgos… Vai arī stāsts par ūdeni, kas regulāri plūzdams plūst kāda nama pagrabā, un iedzīvotājiem, kam tā arī līdz šim nav izdevies īsto atbildīgo atrast. Vai bērnu, kas ir invalīds, bet specializētajā bērnu dārzā tomēr vietu nav radis…
Diez, kāpēc gan cilvēki biežāk cenšas problēmas risināt ar laikraksta starpniecību, nekā "pa tiešo" ar atbildīgo iestādi? Atbilde diemžēl ir bezgala vienkārša – tāpēc, ka tā viņi cenšas problēmu atrisināt. Tāpēc, ka citviet, pie atbildīgajiem, nav ne uzklausīti, ne saprasti… Tāpēc ka reizēm, taisnību meklējot, ir vēl lielākā netaisnībā iedzīvojušies…