Redzot, cik satraukti, bet tomēr apņēmīgi un priecīgi mazie un, patiesībā, arī vairums lielāko bērnu pošas skolai, pārņem vesela emociju gūzma. Visvairāk tajā gan ir nostaļģisku atmiņu, bet līdzās tām – pārdomu pilnas bažas… Kaut nu mazajiem kāpēcīšiem veiktos! Kaut viņi gribētu zināt un mācīties! Kaut viņus skolas gaidās ievadītu zinoši, iejūtīgi un arī ļoti pacietīgi skolotāji! Kaut mūžīgajā steigā iegrimušie vecāki īstajā brīdī pamanītu, kad ģimenes skolas bērnam viņu atbalsts nepieciešams, bet kad arī jāļauj pašam kļūdīties un uzņemties atbildību! Jā, tik daudz svarīgu novēlējumu, kam teju katram pretī liekami ļoti dažādas pieredzes stāsti…
Jāatzīst, man ļoti veicies. No vismaz četru pieredžu – skolnieces, skolotājas, skolēna mammas un vecmāmiņas – viedokļa raugoties, skola tiešām ir bijusi mana Gaismas pils. Lai arī gadījies visādi… Cīņā par ”skolēnu tiesībām” jau toreiz, 70., tā sauktajā zilzeķu skolā jeb raiņos rīkojām sēdošos streikus, par sodu krāsojām grīdas un par priekšā teikšanu, ne zināšanām pelnījam vieniniekus. Bet turpat, skolotājas Valdmanes vadībā dziedot no rīta līdz vakaram, uz visu mūžu sapratām, cik stipra ir mūzikas vara. Kopā ar mūsu valodā bagāto, bet arī ļoti sirsnīgo firziķēnu Veisu (esot bijis pārliecināts komunists) atklājām, ka, visticamāk, paralēlās pasaules tomēr ir, bet skolotājs Mucenieks pārliecināja – azartspēlēs uzvarētāju, izņemot rīkotājus, nav. Paldies skolotājai Kalniņai, jo, tieši pateicoties viņai, par manu azartspēli kļuva latviešu gramatika! Paldies skolotājai Zirdziņai, kas ļāva sajust un aptvert, ka mākslai, radošam garam dzelzs aizkaru priekšā piekārt nevar neviena vara…
Kad svētki garām vairāk gan dzirdam ko citu: skolotāji – nenovērtēti un noguruši, vecāki – prasīgi (vairāk pret skolu, ne bērniem un sevi) un.. vienaldzīgi, skolēni – negrib un neprot mācīties, tāpēc… References un kompetences, tāpēc projekti, optimizācija un reorganizācija… Kas pašu, kas laikmeta vaina? Pārmaiņu laikā dzīvodami, esam pie Kārļa Skalbes pasakā aprakstītā Miera un Pieticības krasta piebraukuši? Tur debesis zemas, te – varu un naudu veikli ļaudis arī bez izglītības bauda?…
Bet šodien ir Zinību diena, un es redzu, ka košiem ziediem rokās pēc sava apvāršņa lūkoties iet simtiem dullo dauku, ka, Savai skolai durvis verot, mazliet lielāki ļaudis, kas zemajām debesīm buras vai jau ir tikuši cauri, gluži kā Skalbes jūrnieks zina – pasaulei nav gala un debesīm, tāpat kā zinību jūrai – malas.
Lai veicas, jauno skolas gadu sākot!
Paldies par „atmiņu kladi” ar skolotāju portretiem! 🙂 Vēl jau bija mūsu brīnišķīgā literatūras skolotāja, mūsu klases audzinātāja Māra Berteau, inteliģentā un viedā vēstures skolotāja Lūcija Ozoliņa, kuras stundas bija īstas audzināšanas stundas, nepagurstošais mūsu iztrenkātājs – stingrais fizkultūras skolotājs Gunārs Reimats.. Tas bija mūsu laiks, kad spodrinājām arī „raiņu” skolas vārdu visas republikas mērogā ar panākumiem mūzikā, kā jau augstākā līmeņa mūzikas novirziena skola. Jā, tas bija skolotājas Valdmanes talants un profesionālisms.
Vislabākie novēlējumi mūsu skolotājiem!
Raiņa 1.vidusskolas absolventi
Nezinu,vai kāds Raiņos strādājošais šeit lasīs-bet gribētu pajautāt,kas tā bija par necieņu 1 sept.pret pamatskolas skolēniem,pedagogiem un vecākiem,uzslēdzot skaļu mūziku pamatskolas svinīgā pasākuma laikā……tas bija tiešăm nožēlojami…
Vēstures skolotāja Lūcija Ozoliņa bija “augstākā pilotāža”. Izcila bija matemātiķe Milda Reķe, fiziķis Pēteris Kokins, u.t.t.
tagadējiem skolotājiem kaut vienu viņu stundu redzēt, būtu ko pamācīties.