Ziema un sniegs nebūs uz palikšanu..

Aiz redakcijas loga gluži kā rotaļājoties izklaidējas ziema – dejo sniega vērpetēs, izšūpojas lampiņu virtenēs un, nošļūkusi pa namu jumtiem, mērojas spēkiem ar gājējiem un automašīnām pilsētas ielās.

Kolēģes vāc ”sniega ziņas” un atbild uz steidzīgu un arī satrauktu ļaužu telefona zvaniem. Kā domājam, vai rītdien maz autobusi kursēs? Vai pie ārsta Tukumā būs iespējams tikt? Vai arī pie mums nebūs, kā Talsos, kurp Latvijas ceļu apsaimniekotājs iesaka… vienkārši nebraukt? Un ko skolas? Bērni mācīsies attālināti, jo… nez vai autobuss kur neiestigs. Bet ko darīt vecākiem, kam darbs attālinātu strādāšanu neparedz? Un vilciens? Vai tas rīt kursēs? Vai varēs laikus pagūt uz darbu un mācībām Rīgā?… Galējo un mežonīgi ziemeļu sajūtu līdz galam iedzīvina mūsu ukraiņu kolēģe Oksana, kas kopā ar televīzijas operatoru iestigusi ”kaut kur pa vidu” ceļā uz Irlavu… Pēc glābšanas operācijas, kurā iesaistās vietējais evakuators, viss beidzas laimīgi – ar karstas tējas tasi un kārtīgām vakariņām redakcijas virtuvītē…

It kā traki, it kā satraucoši un pat mazliet bailīgi, bet… Pat mazliet neērti atzīties, ka tas viss, ko ziemas dēļ piedzīvojam, man tomēr… patīk. Jo viss taču ir laikā un vietā. Tas ļauj sajust, ka pasaule, kā brīžam šķiet, TV ekrānos raugoties, nav sajukusi prātā – sniegs ir sniegs un ziema ir ziema. Un mums cilvēkiem, kā mana mamma saka, ar Dabu un Dievu nav jācīnās. Mums jāsadzīvo. Turklāt, kaut reizēm mazliet jāiespringst, ar sniegu un ziemu sadzīvot var. Nu izbrien ātrāk laukā no mājas; ja esi braucējs, apbruņojies ar kārtīgu sniega lāpstu un ”krīzes somu” bagāžniekā. Un vispār – varbūt atstāj mašīnu pie sētas un atgriezies laikos, kad, arī ar vilcienu braucot, varēji nokļūt visur, kur vajadzēja?… Un ja arī ne… Dienas divas, trīs, un – pat ja četras, – ”stihija” beigsies! Ne tā kāda nezināmas izcelsmes pandēmija, ne… trula un zvērīga kaimiņa ordu uzbrukums! Saka jau, ka visas nelaimes ceļas no salīdzinājuma, bet, manuprāt, šodien salīdzinājums ir ļoti labas zāles daudzām mūsu likstām, ”krīzēm” un nelaimēm. Un, ja tā kārtīgi salīdzinām, nevaram šodien te, Latvijā, ņaudēt un žēloties ne par ko! Esam to 20% pasaules cilvēku vidū, kas lielākoties badu un slāpes necieš un tādas īstas dabas stihijas nemaz nepazīst. Prieka, laimes un iedvesmas trūkst?… Varbūt uz mirkli, uz pavisam mazu brītiņu, iedomājamies, kā būtu, ja būtu… Kā būtu, ja ukraiņi būtu nobijušies un Austrumu sumpurnis mūsu virzienā dotos?… Kā būtu, ja nu jau nezin kā piemirstā asinssarkanā pagātne atkal par šodienu Latvijā kļūtu? Lūk, tā būtu stihija, tā gan būtu normālu cilvēku pasaules gals!…

Sniegs ziemā – ir īsti laikā un vietā. Un zinām taču, ka nebūs uz palikšanu!