Eiropas Komisija jaunākajā ziņojumā par Latviju paudusi asu kritiku par mūsu valsts valdības nespēju izskaust sociālo nevienlīdzību. Acīmredzot sociālās nevienlīdzības upuri ir tikai nestrādājošie, jo darba ņēmēji, kas būtu solidarizējušies savu interešu aizstāvībai, 1. maijā – Darba svētkos – ielās netika manīti un sabiedrības uzmanību nepieprasīja (atšķirībā no velosipēdistiem vai krievu mācību valodas aizstāvjiem), tātad – ar algu un darba apstākļiem strādājošie ir visai apmierināti un gaidīt gaida viesstrādniekus, lai konkurence darba tirgū būtu spīvāka un dzīve – interesantāka. Darbu šajos svētkos godināja tie, kam nācās strādāt sabiedrības un norēķinu kartes labā vai pašu priekam un labsajūtai. Arī mediju ziņās Darba svētkus aizēnoja citi pieminēšanas vērti notikumi: Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas gadadiena un 15. gadadiena, kopš Latvijas iestājusies Eiropas Savienībā.
Svinīgajā sanāksmē par godu šai gadadienai ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs minēja, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nodrošinājusi ievērojamas investīcijas infrastruktūrā, vides standartos, veselības aprūpē, izglītībā. Bet, kā mēdz teikt, par velti siers ir tikai lamatās. 1. maijā apritēja arī pieci gadi, kopš saskaņā ar līgumu par Latvijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai stājās spēkā noteikums, ka ES dalībvalstu pilsoņi un ES dalībvalstīs reģistrētās juridiskās personas zemi var iegūt īpašumā ar tādiem pašiem noteikumiem kā Latvijas Republikas pilsoņi. Jau 2016. gadā Zemnieku saeimā tika minēts fakts, ka ārvalstniekiem pieder 16% procenti lauksaimniecības zemes. Puse no lielākajiem mežu īpašniekiem ir ārvalstnieki, kam pieder 264 600 hektāru (apmēram 9% no kopējās meža zemes). 2017. gadā «De facto» ziņo, ka Zilupes novadā ārzemniekiem pieder gandrīz puse (47,5%) no visas zemes un ka lielajiem ārzemniekiem piederošajiem uzņēmumiem pieder vismaz 340 344 hektāri Latvijas lauksaimniecības un meža zemju, kas ir 11 reižu lielāka teritorija, nekā aizņem Rīgas pilsēta. Dāvis Zaube, zemnieks no Lubānas puses, intervijā «Latvijas Avīzei» stāsta, ka Lubānas ezera līdzenumā darbojas trīs Vācijas pilsoņi un katrs apsaimnieko vairāk nekā 4000 hektāru, viens no tiem algo rumāņu viesstrādniekus un ir izveidojis dzīvojamo vagonu ciematiņu (vismaz kaut kāda infrastruktūra!). 1919. gadā zemes gabala iegūšana bija viens no iemesliem, kas motivēja karavīrus aizstāvēt jauno Latvijas valsti. Šodien viņu pēcnācēji zemi pārdod ārvalstniekiem, jo tie spēj piedāvāt augstāku cenu nekā vietējie.
Runā, ka ES valstīs pesticīdus un minerālmēslus lieto daudz vairāk. Pagaidām mēs vēl varam lepoties ar pļavu bioloģisko daudzveidību, ar mazāk piesārņotu vidi. Vai ārzemniekiem rūpēs tas, kas notiek ar Latvijas zemi, kas viņam ir tikai peļņas avots? Kāds mūsu novada zemnieks stāstīja, ka viņam kaimiņos esošajā saimniecībā, kas piederot Vācijas pilsonim, tiekot miglots uz nebēdu. Bet, kā reiz norādījis ekspremjers Māris Kučinskis, Latvija nav ieinteresēta nonākt pie diskusijas par līguma maiņu ar Eiropas Savienību, tāpēc atliek vien cerēt, ka nekad nebūs jādzied:
“Brīve, brīve, kas tā brīve, Ja tev savas zemes nav.” 1990. gadā pieņemtā likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” viens no mērķiem bija veicināt Latvijas tradicionālā lauku dzīvesveida atjaunošanu. Vai ar tradīciju atjaunošanu jāsaprot lielsaimniecību attīstīšanu? Kopš 2003. gada trīs reizes ir samazinājies lauku saimniecību skaits, līdz ar to samazinājies arī iedzīvotāju skaits laukos, kā norādījis Latvijas Lauksaimniecības vadošais pētnieks Aleksejs Nipers. Varbūt atgriežamies laikos, kad apdzīvotas vietas centrā bija muiža ar tās apkalpojošo personālu? Varbūt par tradīciju var uzskatīt kolhozu un sovhozu laikus? Bet muižu īpašnieki, kolektīvo saimniecību vadītāji bija ieinteresēti rūpēties par strādniekiem – vieni uzturēja baznīcas, lai zemniekiem tiktu arī garīgā maize, otri stutēja pa kādam kultūras centram un skolai. Mūsdienās, kad darba roku vajag mazāk, lielsaimnieki nav ieinteresēti iesaistīties infrastruktūras attīstīšanā. Tātad jāsecina, ka 1990. gada reformas mērķis nav sasniegts, jo mūsu skaistā vēlme atgriezt bijušo nesakrīt ar globālajām tendencēm, un tradicionālo lauku dzīvesveidu nāksies vien vērot zemnieku saimniecībās – tūrisma objektos.
Pasarg Dievs, kāds grib augšāmcelt komunistu 1. maija svētkus. Vai tad 50 gadu laikā pietiekami neizskraidījās ar sarkanām lupatām un neizbļaustījās par vispasaules revolūciju?
Tikai sirdī komunists var Satversmes sapulces sasaukšanas dienu un Latvijas ES iestāšanās dienu vērtēt zemāk par deklasētā slāņa 1.maiju.
Kā vienkmēr – labs raksts.It sevišķi par lielsaimniecību izplešanos un mazo saimniecību un iedzīvotāju izzušanu laukos.
Varbūt komunisma idejai nebūtu ne vainas, ja to nesamaitātu mūsu cilvēcīgās vājības ..Tāpat kā ar baznīcas lietām un brīvību … Visur kāds pamanās pastāvošo iekārtu, ticību vai ideju pakārtot – lai justos īpašāks par citiem …
Kādēļ tiek vainoti tikai Vācijas pilsoņi?Vai tad godājamais Sproģis nav latvietis?Kas notiek ar Viesatas upes krastiem Irlavas pagastā un ne tikai.Paskatīsimies savā novadā,šī taču mūsu novada avīze.
No 100 lielāko mežu īpašnieku īpašumā esošajiem mežiem pieder ārvalstniekiem, skaitļi liecina, ka tie ir 67% jeb 264,6 tūkst. ha mežu. No tiem Zviedru investoriem pieder 159,22 tūkst.ha.